Hormonālā kontracepcija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kombinētās hormonālās kontracepcijas tabletes

Hormonālā kontracepcija ir pretapaugļošanās metode, kuru izmanto sievietes reproduktīvā vecumā, lai izvairītos no nevēlamas grūtniecības. Šo efektu panāk, ar hormonu preparātiem iedarbojoties uz endokrīno sistēmu.

Gandrīz visas metodes balstās uz steroīdu hormonu saturošiem līdzekļiem. Pirmā oriģinālā hormonālās kontracepcijas metode — kombinētās orālās kontraceptīvās tabletes — parādījās 1960. gadā.[1] Vēlāk tika izveidotas arī citas metodes, kā aktīvās vielas nogādāt ķermenī, piemēram, ar injekcijām, plāksteriem un spirālēm, lai gan mūsdienās orālās un injekciju metodes vēl aizvien ir populārākās. Kopumā pasaulē no visiem lietotajiem kontracepcijas veidiem hormonālā kontracepcija sastāda ap 18%. Hormonālā kontracepcija ir ļoti efektīva — gada laikā grūtniecības iespējamība ir mazāka par 1%. Precīza lietošana šo iespējamību var samazināt pat līdz 0,3%.[2] Pagaidām hormonālie kontraceptīvie līdzekļi ir pieejami tikai sievietēm, bet pašlaik eksperimentālā stadijā preparāti tiek izstrādāti arī vīriešiem.

Divi galvenie hormonālās kontracepcijas sastāva veidi ir kombinētā metode, kas sastāv no estrogēna un progestīna kombinācijas, bet otra tikai progestogēna metode, kuras sastāvā ir progesterons vai kāds tā sintētisks analogs (progestīns). Kombinētās metodes darbojas, nomācot ovulāciju un sabiezējot dzemdes kakla gļotas, bet progestogēna metode balstās uz ovulācijas biežuma samazināšanu, novērš olšūnas implantāciju dzemdē, toties galvenais efekts ir gļotu sabiezināšana, tādējādi traucējot spermatozoīdiem nokļūt dzemdē.[3][4]

Medicīniskais pielietojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hormonālo kontracepciju galvenokārt lieto, lai izvairītos no nevēlamas grūtniecības, bet ir arī citas situācijas, kad tā tiek lietota.

Policistisko olnīcu sindroms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hormonālā kontracepcija tiek bieži izrakstīta, jo samazina pārlieku lielo androgēnu (vīrišķo dzimumhormonu) līmeni ķermenī, kā arī samazina olnīcu hormonu veidošanos.[5]

Dismenoreja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hormonālā kontracepcija var samazināt dismenorejas (menstruācijas traucējumu) izraisītos krampjus un sāpes.

Menorāģijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orālā kontracepcija tiek izrakstīta, lai palīdzētu regulēt menstruālos traucējumus un samazinātu paildzinātas asiņošanas.

Hirsūtisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā tiek lietota arī, lai samazinātu hirsūtismu (palielinātu apmatojuma daudzumu sievietēm), jo samazinās vīrišķo dzimumhormonu veidošanos sievietes ķermenī. Turklāt tabletēs esošais estrogēns stimulē aknas ražot olbaltumvielas, kas saista androgēnus un samazina to aktivitāti.[5]

Pinnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hormonālā kontracepcija, samazinot vīrišķo dzimumhormonu līmeni, var attiecīgi samazināt arī taukvielu izdali ādā, tādējādi novēršot piņņu veidošanos.[6]

Kombinētā orālā kontracepcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kombinētās orālās kontracepcijas tabletes ir kombinācija no perorāli (caur gremošanas traktu) uzņemama aktīva progestīna, kas nodrošina ovulācijas kavēšanu, un estrogēna, kas regulē cikla kontroli. Pirmo reizi tās tika ieviestas 1960. gadā ASV. Sākotnēji hormonālo tabletes bija paredzētas lietoti tikai, ja bija sāpīga menstruālā asiņošana, bet novērotais kontraceptīvais efekts tika uzskatīts par blakni.

Blakusiedarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Venozā trombembolija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kombinētā orālā kontracepcija palielina venozās trombembolijas risku, iekļaujot gan dziļo vēnu trombozi, gan plaušu emboliju.[7] Šie trombi var izraisīt gan paliekošu invaliditāti, gan nāvi. Tā arī būtiski palielina risku tiem cilvēkiem, kas jau ir riska kategorijā, saslimt ar sirds-asinsvadu sistēmas slimībām.[8][9] Vislielākais risks ir smēķējošām sievietēm vai arī tādām, kas lieto tabletes jau ilgstoši un ir vecākas par 35 gadiem.[10]

Kopējais absolūtais risks venozai trombozei uz 100 000 sievietēm gadā ir ap 60, bet orālās kontracepcijas nelietotājām ap 30 gadījumu.[11]Salīdzinājumam, grūtniecēm venozā trombembolija rodas 100-200 gadījumos uz 100 000 grūtniecēm. Risku ietekmē arī kombinētās orālās kontracepcijas preparātu sastāvs.

Audzēju risks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2010. gadā veikts sistemātiskais pētījumu apskats neapstiprināja palielinātu vispārīgo ļaundabīgo audzēju risku, toties tika atrasts nedaudz paaugstināts krūts vēža risks, kurš 5-10 gadu laikā pazūd, ja sieviete vairs nelieto kombinētos kontraceptīvus.[12]

Pasargājošā ietekme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kombinētā orālā kontracepcija samazina risku iegūt olnīcu vēzi, endometrija vēzi[13] un kolorektālo vēzi.[14][15][16]

Orālo kontraceptīvu lietošana samazina risku saslimt ar olnīcu vēzi vēlākā dzīves laikā par vairāk nekā 50%. Lietojot kombinētos orālos kontraceptīvus ilgāk par 10 gadiem, risks iegūt olnīcu vai endometrija vēzi tiek samazināts par 80%. Riska samazinājums var saglabāties vismaz 20 gadus.[16]

Palielinātie riski[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2005.gada International Agency for Research on Cancer (IARC) pētījumā vēstīts, ka ir palielināts risks krūts vēzim, dzemdes kakla vēzim un aknu vēzim.[14]

Svars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gadā Cochrane sistemātiskais pētījumu apskats neatrada sevišķu svara palielinājumu starp sievietēm starp sievietēm — orālās kontracepcijas lietotājām un nelietotājām. Pierādījumi nebija pietiekami, lai apgalvotu, ka kombinētās orālās kontracepcijas lietotāju svars pilnībā nemainās, bet tika secināts, ka būtiskas svara izmaiņas tā neizraisa.[17]

Depresija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemi serotonīna līmeņi ir saistīti ar depresiju. Augsti estrogēna un progestīna līmeņi (pirmās paaudzes kontraceptīvos) spēj samazināt smadzeņu serotonīna līmeni, jo paaugstina serotonīnu šķeļošo enzīmu koncentrāciju. Pasaules Veselības organizācija un Lielbritānijas Royal College of Obstetricians and Gynaecologists apstiprina, ka jaunās paaudzes kontraceptīvi, visticamāk, neizraisa depresiju, kā arī nepasliktina stāvokli jau depresijā esošām sievietēm.[18][19]

Progestogēna orālā kontracepcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Progestogēna kontracepcijai teorētiski ir tikpat liela kontraceptīvā efektivitāte kā kombinētajai hormonālajai kontracepcijai, taču šī veida tabletes dzer bez pārtraukumiem un turklāt tās jādzer tajā pašā dienas laikā (maksimāli pieļaujama 3 stundu novirze). Šo kontracepcijas metodi iesaka dzemdējušām sievietēm, jo tā nesamazina piena sekrēciju.

Blakusiedarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Menstruāciju traucējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietojot tikai progestogēnu saturošos kontraceptīvus, sākumā mēdz būt neregulāras menstruācijas. Dažus mēnešus sievietēm reizēm mēdz būt spotingi, kas izskatās kā brūni izdalījumi.

Sāpes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Progestogēnu saturošie kontraceptīvi var reizēm izraisīt krūšu sāpes un vēdera krampjus.

Krūts vēža risks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pēdējā lielākā pētījuma, ko veica International Agency for Research on Cancer (IARC) 1999.gadā, tika secināts, ka nav pierādījumu par paaugstinātu risku saslimt ar krūts vēzi, lietojot orālos progestogēna kontraceptīvus.[20]

Ieguvumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā progestogēna orālās kontracepcijas medikamentos nav estrogēnu, tie nav saistīti ar paaugstinātu iespējamību saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām, kā tas ir gadījumā ar kombinēto orālo kontracepciju.[21] Progestogēna kontraceptīvus var lietot arī sievietes, kas baro ar krūti, jo progestogēns neietekmē piena veidošanos. Līdzīgi kā kombinētā kontracepcija, tā samazina arī risku saslimt ar iegurņa iekaisuma slimību. Pagaidām nav skaidrības par to, vai progestogēna kontracepcija samazina risku saslimt ar olnīcu vēzi.

Ilgstošas darbības kontracepcijas metodes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Levonorgestrelu atbrīvojošā intrauterīnā sistēma jeb t.s. hormonālā spirāle

Visas ilgstošas darbības atgriezeniskās kontracepcijas metodes ir ar ļoti augstu kontraceptīvo efektivitāti, jo izslēdz iespējamo lietotāja kļūdu. Biežākās hormonālās metodes ir:

  • levonorgestrelu atbrīvojošā intrauterīnā sistēma — tā tiek ievietota dzemdes dobumā. Izdalītie hormoni izplatās lokāli dzemdes dobumā līdz pat pieciem gadiem. Tā kā hormoni izdalās lokāli, sistēmiskais levonorgestrela līmenis ir zems, attiecīgi hormonu lietošanu saistīto blakusparādību ir maz. Hormonu ietekmē sabiezinās dzemdes kakla gļotas, kas apgrūtina spermatozoīdu caurejamību. Turklāt tiek nomākta arī normāla spermatozoīdu funkcija dzemdē un olvados.
  • progestagēnu saturoša kontraceptīva injekcija — tiek ievadīta medroksiprogesterona acetāta suspensija muskulī. Šai metodei biežāk raksturīgs, ka tā izjauc normālo menstruālo ciklu, piemēram, rodas neregulāra vai neparedzama smērēšanās, spēcīga vai ilgstoša asiņošana.[22]

Lietošanas režīms un metodes efektivitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kombinētās kontracepcijas tablešu klasiskais lietošanas režīms ir 21 + 7. Pirmais skaitlis apzīmē dienas, kad tiek lietotas hormonus saturošās tabletes, bet otrais skaitlis apzīmē t.s. tukšo periodu. Jaunākie lietošanas režīmi ir 22 + 6 vai 24 + 4. Tie ir pielāgoti tā, lai pie zemākas hormonu devas saglabātu kontraceptīvo iedarbību un sasniegtu atbilstošu asiņošanas profilu.

Katras kontracepcijas metodes efektivitāti var raksturot lietojot Perla indeksu — neplānotu grūtniecību skaits 100 auglīgām sievietēm laika vienībā, parasti vienā gadā. Izšķir divu veidu Perla indeksus:

  • metodes efektivitāte — lietojot metodi perfekti. Perfektas lietošanas gadījumā Perla indekss, piemēram, kombinētai hormonālai kontracepcijai ir 0,3%;
  • lietotāju efektivitāte — lietojot metodi ne vienmēr atbilstoši vai korekti. Kombinētai hormonālai kontracepcijai šajā gadījumā Perla indekss ļoti atkarīgs no populācijas, kurā veikti pētījumi, un tā variē no 2 līdz 8,6%.[22]

Efektivitāti ietekmējošie faktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietošanas biežums pasaulē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visbiežākā hormonāla kontracepcija ir tablešu veidā un kopumā tā sastāda 12% no visiem kontracepcijas veidiem. Hormonālās tabletes ir vairāk populāras attīstītajās pasaules valstīs, kur tās sastāda 25% no kopējās kontracepcijas lietošanas. Hormonālā kontracepcija injekciju veidā veido ap 6% no kopējās kontracepcijas, bet citi hormonu ievades veidi tikai ap 1%.[24]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gada organizācijas "Papardes zieds" dati par iedzīvotāju reproduktīvo veselību rāda, ka Latvijā ir ļoti liels kontracepcijas nelietotāju skaits seksuāli aktīvo sieviešu vidū — 24%, turklāt 2014. gada dati liecina, ka hormonālo kontracepciju Latvijā lieto tikai 5,3% (dažos avotos līdz 10%[25]) sieviešu reproduktīvajā vecumā.[26]

Lietošana grūtniecības laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hormonālā progestagēnu perorālā kontracepciju zīdīšanas laikā sāk lietot ne agrāk kā pēc sestās pēcdzemdību nedēļas. Ja sieviete nezīda bērnu, to var lietot tūlīt pēc dzemdībām. Savukārt kombinēto perorālā kontracepciju zīdīšanas laikā var lietot pēc sestā pēcdzemdību mēneša. Ja netiek zīdīts bērns to var sākt lietot pēc trešās pēcdzemdību nedēļas.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Susan Scott Ricci, Terri Kyle (2009). "Common Reproductive Issues".Contraception. Lippincott Williams & Wilkins. p. 119.
  2. National Prescribing Service (11 December 2009). "NPS News 54: Hormonal contraceptives — tailoring for the individual"
  3. Indulis Purviņš, Santa Purviņa (2002). Praktiskā farmakoloģija (3. izd.). Rīga: Zāļu infocentrs. 794. lpp. ISBN 9984193313 Nepareizs ISBN.
  4. Nelson, Anita L.; Cwiak, Carrie (2011). "Combined oral contraceptives (COCs)". In Hatcher, Robert A.; Trussell, James; Nelson, Anita L.; Cates, Willard Jr.; Kowal, Deborah; Policar, Michael S. (eds.).Contraceptive technology (20th revised ed.). New York: Ardent Media. pp. 249—341. ISBN 978-1-59708-004-0. ISSN 0091-9721
  5. 5,0 5,1 "Hirsutism and Polycystic Ovary Syndrome". American Society for Reproductive Medicine.
  6. Birth Control for Acne — http://www.webmd.com/skin-problems-and-treatments/acne/birth-control-for-acne-treatment
  7. Blanco-Molina A, Monreal M (2010). "Venous thromboembolism in women taking hormonal contraceptives". Expert Review of Cardiovascular Therapy
  8. Kemmeren JM, Tanis BC, van den Bosch MA, Bollen EL, Helmerhorst FM, van der Graaf Y, Rosendaal FR, Algra A (2002). "Risk of Arterial Thrombosis in Relation to Oral Contraceptives (RATIO) Study: Oral Contraceptives and the Risk of Ischemic Stroke".
  9. Baillargeon JP, McClish DK, Essah PA, Nestler JE (2005). "Association between the Current Use of Low-Dose Oral Contraceptives and Cardiovascular Arterial Disease: A Meta-Analysis". Journal of Clinical Endocrinology & Metabolism
  10. Rang, Humphrey P.; Dale, Maureen M.; Ritter, James M.; Flower, Rod J.; Henderson, Graeme (2012). "The reproductive system". Rang and Dale's pharmacology (7th ed.). Edinburgh: Elsevier/Churchill Livingstone. p. 426.ISBN 978-0-7020-3471-8.
  11. "Venous thromboembolism in women: A specific reproductive health risk". Human Reproduction Update 19 (5): 471—482. 2013.
  12. Cibula D, Gompel A, Mueck AO, La Vecchia C, Hannaford PC, Skouby SO, Zikan M, Dusek L (2010). "Hormonal contraception and risk of cancer". Human Reproduction Update 16 (6): 631—650.
  13. Speroff, Leon; Darney, Philip D. (2005). "Oral Contraception". A Clinical Guide for Contraception (4th ed.). Philadelphia: Lippincott Williams & Wilkins. pp. 21—138. ISBN 0-7817-6488-2.
  14. 14,0 14,1 IARC working group (2007). "Combined Estrogen-Progestogen Contraceptives" (PDF). IARC Monographs on the Evaluation of Carcinogenic Risks to Humans (International Agency for Research on Cancer)91.
  15. Huber JC, Bentz EK, Ott J, Tempfer CB (2008). "Non-contraceptive benefits of oral contraceptives". Expert Opinion on Pharmacotherapy 9 (13): 2317—25.
  16. 16,0 16,1 Bast RC, Brewer M, Zou C, Hernandez MA, Daley M, Ozols R, Lu K, Lu Z, Badgwell D, Mills GB, Skates S, Zhang Z, Chan D, Lokshin A, Yu Y (2007). "Prevention and early detection of ovarian cancer: mission impossible?".Recent Results Cancer Res. Recent Results in Cancer Research 174: 91—100.
  17. Gallo MF, Lopez LM, Grimes DA, Carayon F, Schulz KF, Helmerhorst FM (2014). "Combination contraceptives: effects on weight". Cochrane Database Syst Rev 1: CD003987.
  18. WHO (2004). "Low-dose combined oral contraceptives". Medical Eligibility Criteria for Contraceptive Use (3rd ed.). Geneva: Reproductive Health and Research, WHO. ISBN 92-4-156266-8.
  19. FFPRHC (2006). "The UK Medical Eligibility Criteria for Contraceptive Use (2005/2006)"
  20. IARC Working Group on the Evaluation of Carcinogenic Risks to Humans (1999). "Hormonal contraceptives, progestogens only". Hormonal contraception and post-menopausal hormonal therapy; IARC monographs on the evaluation of carcinogenic risks to humans, Volume 72. Lyon: IARC Press. pp. 339—397. ISBN 92-832-1272-X.
  21. Borgelt-Hansen Laura (2001). "Oral Contraceptives: An Update on Health Benefits and Risks: Progestin-Only Minipill". J Am Pharm Assoc 41 (6).
  22. 22,0 22,1 Kontracepcijas lietošanas tendences Latvijā. Žurnāls "Doctus". Vasaraudze I. Maijs 2012.
  23. «Diane 35 apvalkotās tabletes» (pdf). Visaszales.lv. Skatīts: 2015. gada 14. decembrī.
  24. "Family Planning Worldwide: 2008 Data Sheet". Population Reference Bureau. 2008.
  25. http://www.doctus.lv/2012/5/kontracepcijas-lietosanas-tendences-latvija
  26. http://www.delfi.lv/rutks/vesels-ka-rutks/hormonala-kontracepcija-samazina-dzemdes-veza-risku-jeb-zinatnieki-iesaka-sievietem-lietot-pretapauglosanas-tabletes.d?id=46459751