Hornbostela-Zaksa mūzikas instrumentu klasifikācija

Hornbostela—Zaksa mūzikas instrumentu klasifikācija ir plaši izmantota mūzikas instrumentu klasifikācijas sistēma, ko 1914. gadā izstrādāja vācu muzikologi Ēriks Morics fon Hornbostels (Erich Moritz von Hornbostel) un Kurts Zakss (Curt Sachs). Šī sistēma ir īpaši nozīmīga etnomuzikoloģijā un organoloģijā (zinātnē par mūzikas instrumentiem), jo tā ļauj klasificēt mūzikas instrumentus pēc to skaņas radīšanas principa, neatkarīgi no kultūras vai ģeogrāfiskā konteksta. Dažādi autori to vairāk vai mazāk modificējuši savām vajadzībām.

Vēsturiskais konteksts

Hornbostela—Zaksa sistēma balstās uz 19. gadsimta beigās izstrādāto Viktora-Šarla Mahillona (Victor-Charles Mahillon) klasifikāciju, kurā instrumenti tika iedalīti četrās grupās: stīgu instrumenti,, membrānas instrumenti, aerofoni un idiofons. Hornbostels un Zakss šo sistēmu paplašināja, lai tā aptvertu instrumentus no visām pasaules kultūrām, un 1940. gadā pievienoja piekto kategoriju — elektrofonus.

Galvenās kategorijas

1. Idiofoni (1): Instrumenti, kuros skaņa rodas, vibrējot pašam instrumentam, piemēram, trijstūris, zvani, ksilofons.
2. Membranofoni (2): Instrumenti, kuros skaņu rada vibrējoša membrāna, piemēram, bungas, timpāni.
3. Kordofoni (3): Instrumenti ar stīgām, kuru vibrācija rada skaņu, piemēram, vijole, ģitāra, klavieres.
4. Aerofoni (4): Instrumenti, kuros skaņu rada vibrējoša gaisa kolonna, piemēram, flauta, trompete, ērģeles.
5. Elektrofoni (5): Instrumenti, kuros skaņu rada elektriskie vai elektroniskie komponenti, piemēram, teremīns, sintezators.

Klasifikācijas struktūra

Sistēma izmanto hierarhisku decimāldaļskaitļu struktūru, līdzīgi kā Divija decimālā klasifikācija bibliotēkās. Katram instrumentam tiek piešķirts unikāls numurs, kas atspoguļo tā skaņas ražošanas mehānismu un konstrukciju. Piemēram, ksilofons tiek klasificēts kā 111.212, kur:

• 1: Idiofoni
• 11: Tiešie idiofoni
• 111: Perkusijas idiofoni
• 111.2: Plātnes
• 111.21: Komplekti
• 111.212: Ksilofoni

Šāda detalizēta numerācija ļauj precīzi identificēt instrumentu tipu un tā īpašības.

Sufiksi un kompozītie instrumenti

Papildus galvenajam klasifikācijas numuram var tikt pievienoti sufiksi, kas norāda uz specifiskām instrumenta īpašībām:

• 8: Instrumentam ir klaviatūra
• 9: Instruments tiek darbināts mehāniski

Turklāt ir iespējams klasificēt kompozītos instrumentus, kas apvieno vairākus skaņas ražošanas mehānismus, piemēram, tamburīns, kas ir gan idiofons, gan membranofons.

Mūsdienu pielietojums

Hornbostela—Zaksa klasifikācija joprojām ir standarts mūzikas instrumentu klasifikācijā, īpaši etnomuzikoloģijā un muzeoloģijā. Tā tiek izmantota mūzikas instrumentu katalogos, akadēmiskajos pētījumos un digitālajās datubāzēs. Sistēma ir pielāgota un papildināta, lai atspoguļotu jaunu instrumentu attīstību un tehnoloģiskās inovācijas.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hornbostela-Zaksa mūzikas instrumentu klasifikācija.
• 1914. gada sistēma