Horvātijas pilsonības likums
Horvātijas pilsonības likums nosaka kārtību, kā var iegūt Horvātijas pilsonību. To pieņēma 1991. gada 26. jūnijā ar grozījumiem 1992. gada 8. maijā, 2011. gada 28. oktobrī un 2020. gada 1. janvārī, kā arī Konstitucionālās tiesas interpretāciju 1993. gadā.[1][2][3] Tas balstās uz Horvātijas konstitūciju (II nodaļa, 9. un 10. pants). Tā pamatā galvenokārt ir jus sanguinis — pilsonība atbilstoši vecāku pilsonībai.
Horvātijas pilsonības iegūšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Horvātijas pilsonību var iegūt šādos veidos:[1][2]
- Jus sanguinis: pēc izcelsmes, ja vismaz viens no vecākiem ir Horvātijas pilsonis
- Jus soli: pēc dzimšanas Horvātijā (vienam no vecākiem ir jābūt Horvātijas pilsonībai) vai Horvātijā atrasts bērns, kura vecāki nav zināmi
- Pēc naturalizācijas
- Saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem
Pilsonība pēc izcelsmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saskaņā ar likuma par Horvātijas pilsonību 4. pantu bērns iegūst Horvātijas pilsonību pēc izcelsmes:[1]
- ja abi bērna vecāki ir Horvātijas pilsoņi bērna dzimšanas brīdī;
- ja viens no bērna vecākiem ir Horvātijas pilsonis bērna dzimšanas brīdī un bērns ir dzimis Horvātijas Republikā;
- ja viens no bērna vecākiem ir Horvātijas pilsonis bērna dzimšanas brīdī, otrs vecāks bez pilsonības vai ar nezināmu pilsonību un bērns ir dzimis ārzemēs.
Horvātijas pilsonību var iegūt arī pēc izcelsmes un reģistrācijas, ja bērns dzimis ārvalstīs, kura viens no vecākiem ir Horvātijas pilsonis bērna dzimšanas brīdī, "ja bērns ir reģistrēts Horvātijas pilsonībai līdz 21 gada vecumam Horvātijas Republikas kompetentā iestādē ārvalstīs vai Horvātijas Republikā, vai ja viņš apmetas uz dzīvi Horvātijas Republikā”, vai ja bērns citādi neiegūtu nekādu pilsonību.[1]
Pilsonība pēc senčiem
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tāpat emigrantiem un viņu pēcnācējiem (un viņu laulātajiem) ir iespējams pieprasīt Horvātijas pilsonību saskaņā ar 11. pantu. Emigrants un viņa pēcnācēji var iegūt Horvātijas pilsonību naturalizācijas kārtībā. Viņiem nav prasību pēc:
- horvātu valodas zināšanām
- atteikšanās no ārvalstu pilsonībām
- agrākas dzīvošanas Horvātijas Republikas teritorijā
Cilvēki, kas emigrējuši uz citām bijušās Dienvidslāvijas teritorijām vairumā gadījumu nevar saņemt Horvātijas pilsonību saskaņā ar šo 11. pantu.
Pilsonība naturalizācijas kārtībā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saskaņā ar Horvātijas Pilsonības likuma 8. pantu ārzemnieks var iegūt Horvātijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, ja viņš vai viņa ir iesniedzis pieprasījumu un atbilst šādām prasībām:[3]
- viņam vai viņai ir 18 gadi;
- viņš vai viņa ir atbrīvots no ārvalsts pilsonības vai iesniedz pierādījumus, ka iegūs atbrīvošanu, ja viņam tiks piešķirta Horvātijas pilsonība;
- viņš ir dzīvojis reģistrētā dzīvesvietā Horvātijas Republikā vismaz 8 gadus bez pārtraukuma līdz pieprasījuma iesniegšanai un viņam ir piešķirts ārzemnieka statuss ar pastāvīgas dzīvošanas atļauju;
- viņš vai viņa pārvalda horvātu valodu un latīņu rakstību, kā arī pārzina horvātu kultūru un sociālo iekārtojumu;
- ievērojis Horvātijas Republikas tiesisko kārtību, veicot valsts iemaksas, un viņam nav drošības šķēršļu Horvātijas pilsonības saņemšanai.
Dubultā pilsonība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Horvātija dažās situācijās ļauj saviem pilsoņiem papildus Horvātijas pilsonībai iegūt arī ārvalstu pilsonību.
Saskaņā ar Horvātijas pilsonības likuma 8. pantu, naturalizējoties Horvātijas pilsonībai, ir jāatsakās no citas valsts pilsonības, ja to atļauj otra valsts. Tomēr tas neattiecas uz vairākām situācijām, tostarp uz Horvātijas emigrantu pēcnācējiem, Horvātijas nacionālām interesēm un bijušajiem horvātiem, kuri atteikušies no Horvātijas pilsonības, lai strādātu savā profesijā citā valstī.[1]
Eiropas Savienības pilsonība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tā kā Horvātija ir daļa no Eiropas Savienības, Horvātijas pilsoņi ir arī Eiropas Savienības pilsoņi saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, un tādējādi viņiem ir tiesības uz brīvu pārvietošanos un tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās.[4] Atrodoties trešajā valstī, kurā nav Horvātijas vēstniecības, Horvātijas pilsoņiem ir tiesības saņemt konsulāro aizsardzību no jebkuras citas ES valsts vēstniecības, kas atrodas šajā valstī.[5] Horvātijas pilsoņi var dzīvot un strādāt jebkurā ES valstī saskaņā ar ES līguma 21. pantā piešķirtajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties.[6]
Horvātijas pilsoņu ceļošanas brīvība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vīzu prasības Horvātijas pilsoņiem ir administratīvi ieceļošanas ierobežojumi, ko citu valstu iestādes nosaka Horvātijas pilsoņiem. 2018. gadā Horvātijas pilsoņiem bija bezvīzu vai vīzu ieceļošana 156 valstīs un teritorijās, ierindojot Horvātijas pases 20. vietā ceļošanas brīvības ziņā saskaņā ar Henley vīzu ierobežojumu indeksu.[7]
2017. gadā Horvātijas pilsonība ir ierindota divdesmit astotajā vietā Pilsonības indeksā (QNI). Šis indekss atšķiras no vīzu ierobežojumu indeksa, kas koncentrējas uz ārējiem faktoriem, īpaši ceļošanas brīvību. Papildus ceļošanas brīvībai QNI ņem vērā arī iekšējos faktorus, piemēram, mieru un stabilitāti, ekonomisko spēku un tautas attīstību.[8]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 «Law on Croatian Citizenship (unofficial translation) (originally enacted June 26, 1991, and as amended May 8, 1992 and October 28, 2011)». EUDO. 2019. gada 19. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 10. jūlijs. Skatīts: 2019. gada 20. jūlijs.
- ↑ 2,0 2,1 «Acquiring Croatian citizenship». Croatian Ministry of Foreign and European Affairs. Skatīts: 2019. gada 19. jūlijs.
- ↑ 3,0 3,1 «Croatian Citizenship Act (unofficial translation) (originally enacted June 26, 1991, and as amended May 8, 1992 and October 28, 2011, and January 1, 2020)». ZAKON. 2020. gada 13. oktobris.
- ↑ «Croatia». European Union. Skatīts: 2015. gada 4. maijs.
- ↑ Article 20(2)(c) of the Treaty on the Functioning of the European Union.
- ↑ «Treaty on the Function of the European Union (consolidated version)». Eur-lex.europa.eu. Skatīts: 2015-07-10.
- ↑ «Global Ranking - Visa Restriction Index 2017». Henley & Partners. Skatīts: 2017. gada 14. marts.
- ↑ «The 41 nationalities with the best quality of life». www.businessinsider.de. 2016-02-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-12-09. Skatīts: 2018-09-10.