Horvātu valoda

Horvātu valoda ; hrvatski
Izruna:	IPA: ['xr̩ʋaːtskiː]
Valodu lieto:	Horvātija, Bosnija un Hercegovina, Vojevodina (Serbija), Melnkalne, Austrija
Reģions:	Dienvideiropa (Balkāni)
Pratēju skaits:	5,7 miljoni (2006. gadā)
Valodu saime:	Indoeiropiešu; Slāvu; Dienvidslāvu; Centrālās dienvidslāvu; Serbhorvātu; Horvātu valoda
Rakstība:	latīņu alfabēts (horvātu ortogrāfija)
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Horvātija; Bosnija un Hercegovina; Eiropas Savienība Reģionālā valoda:; Melnkalne; Burgenlande (Austrija); Karašova (Rumānija); Vojevodina (Serbija) Minoritātes valoda:; Molize (Itālija)
Regulators:	Horvātu valodas un valodniecības institūts
Valodas kodi
ISO 639-1:	hr
ISO 639-2:	hrv
ISO 639-3:	hrv
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Horvātu valoda (hrvatski) ir standartizēts serbhorvātu valodas paveids,^[2] ko pārsvarā lieto Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā un to kaimiņvalstīs dzīvojošie horvāti. Tā ir Horvātijas valsts valoda, kā arī viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Horvātu valoda pieder slāvu valodu saimes dienvidslāvu atzaram. Horvātu valoda ir viena no centrālās dienvidslāvu valodu diasistēmas (citas ir serbu, bosniešu un melnkalniešu valodas).

Vēsture

Horvātu valodas vēsture ir cieši saistīta ar dienvidslāvu valodu attīstību un horvātu politiskās un kultūras identitātes veidošanos. Horvātu valodas senākās rakstiskās liecības datējamas ar viduslaikiem, kad horvātu zemēs paralēli tika izmantota latīņu valoda, baznīcslāvu valoda un vietējie dienvidslāvu dialekti. Rakstībā tika lietota gan glagolica, gan vēlāk arī kirilica un latīņu alfabēts.

Par vienu no nozīmīgākajiem agrīnajiem horvātu valodas pieminekļiem uzskata Baškas plāksni (Bašćanska ploča), kas datējama ar aptuveni 1100. gadu. Tā ir glagolicā rakstīts akmens uzraksts senā horvātu baznīcslāvu valodas formā un ir nozīmīgs gan horvātu valodas, gan Horvātijas valstiskuma vēstures avots.

Viduslaikos horvātu valodas telpā izveidojās trīs galvenās dialektu grupas — štokaviešu, čakaviešu un kajkaviešu, kuru nosaukumi radušies no atšķirīgām jautājamā vietniekvārda “kas” formām — što, ča un kaj. Šīs dialektu grupas saglabājušās arī mūsdienās, lai gan standartizētās horvātu valodas pamatā galvenokārt ir štokaviešu dialekta ijekaviskais paveids.

16. un 17. gadsimtā ievērojami attīstījās literatūra horvātu valodas dialektos. Īpaši nozīmīgs kultūras centrs bija Dubrovnika, kur čakaviešu un štokaviešu valodas tradīcijā darbojās tādi rakstnieki kā Marins Držičs un Ivans Gunduličs. Šajā periodā tika publicētas arī pirmās horvātu valodas gramatikas un vārdnīcas. 1604. gadā jezuīts Bartols Kašičs publicēja darbu Institutionum linguae illyricae libri duo, ko parasti uzskata par pirmo horvātu valodas gramatiku.

Mūsdienu horvātu literārās valodas standartizācija būtiski paātrinājās 19. gadsimtā horvātu nacionālās atmodas laikā. Tās ietvaros radās Ilīriešu kustība, kuras pārstāvji centās veidot kopīgu dienvidslāvu literāro valodu un stiprināt horvātu nacionālo identitāti Hābsburgu monarhijā. Viens no nozīmīgākajiem kustības pārstāvjiem bija Ljudevits Gajs, kurš 1830. gados reformēja horvātu latīņu alfabētu, ieviešot vairākas diakritiskās zīmes un izveidojot rakstības sistēmu, kas ar nelielām izmaiņām tiek lietota arī mūsdienās.

1850. gadā Vīnē vairāki horvātu un serbu filologi parakstīja tā saukto Vīnes literāro vienošanos, kas paredzēja kopīgas literārās valodas veidošanu uz dienvidu štokaviešu dialektu pamata. Šī vienošanās vēlāk kļuva par vienu no pamatiem serbhorvātu literārās valodas koncepcijai.

Pēc Serbu, horvātu un slovēņu karalistes izveidošanas 1918. gadā valodas politika kļuva par nozīmīgu politisku jautājumu. Valsts institūcijās tika veicināta serbu, horvātu un slovēņu valodu tuvināšana, tomēr Horvātijā saglabājās atsevišķa literārā un terminoloģiskā tradīcija.

Sociālistiskajā Dienvidslāvijā horvātu un serbu valodas parasti tika uzskatītas par vienas serbhorvātu jeb horvātserbu valodas standartvariantiem. 1954. gada Novisadas vienošanās deklarēja serbu, horvātu un melnkalniešu lietotās valodas vienotību, vienlaikus atzīstot latīņu un kirilicas rakstības vienlīdzību.

Tomēr 1960. gados daļa horvātu valodnieku un kultūras darbinieku arvien aktīvāk iebilda pret valodas standartizācijas centralizāciju. 1967. gadā tika publicēta Deklarācija par horvātu literārās valodas nosaukumu un statusu (Deklaracija o nazivu i položaju hrvatskog književnog jezika), kurā tika pieprasīta horvātu valodas atzīšana par patstāvīgu valodu un tās vienlīdzīgs statuss Dienvidslāvijas federācijā. Deklarācija kļuva par nozīmīgu notikumu horvātu nacionālās kustības attīstībā.

Pēc Horvātijas neatkarības procesa un Dienvidslāvijas sabrukuma 1990. gadu sākumā horvātu valoda tika nostiprināta kā neatkarīgās Horvātijas valsts valoda. Šajā periodā pastiprinājās centieni standartizēt terminoloģiju, atjaunot agrāk lietotus horvātu vārdus un mazināt serbu valodas ietekmi oficiālajā un publiskajā valodā.

Kopš Horvātijas pievienošanās Eiropas Savienībai 2013. gada 1. jūlijā horvātu valoda ir viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Mūsdienās tā tiek standartizēta un lietota kā atsevišķa nacionālā valoda, lai gan lingvistiski tā ir ļoti tuva serbu, bosniešu un melnkalniešu valodai un kopā ar tām veido centrālās dienvidslāvu valodu diasistēmu.

Horvātu valodas alfabēts

A a	B b	C c	Č č	Ć ć	D d	Đ đ
Dž dž	E e	F f	G g	H h	I i	J j
K k	L l	Lj lj	M m	N n	Nj nj	O o
P p	R r	S s	Š š	T t	U u	V v
Z z	Ž ž	(i+e=ie)	(r+r=ŕ)

Horvātu literārā valoda ir veidojusies uz štokaviešu dialekta pamata (izmantojot arī pārējo lielo dialektu — čakaviešu un kajkaviešu — elementus).

Skatīt arī

Serbhorvātu valoda

Atsauces

↑ «Croatian» (angļu valoda). Ethnologue. Skatīts: 2014. gada 22. decembrī.
↑ Václav Blažek, "On the Internal Classification of Indo-European Languages: Survey" retrieved 20 Oct 2010, pp. 15–16.