Hugo fon Hofmanstāls (vācu: Hugo von Hofmannsthal, izrunā: /ˈhuːɡo fɔn ˈhoːfmanstaːl/; dzimis 1874. gada 1. februārī, miris 1929. gada 15. jūlijā) bija Austrijas dzejnieks, dramaturgs, esejists un libretu autors, kurš tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem vāciski rakstošajiem modernisma un simbolisma literātiem. Viņš bija izcils Vīnes fin de siècle kultūras pārstāvis un viena no redzamākajām figūrām tajā laikmetā, kad māksla un literatūra piedzīvoja pāreju no estētiskā impresionisma uz eksistenciālākām un filozofiski padziļinātākām formām. Jau jaunībā Hofmanstāls guva ievērību ar saviem dzejoļiem, prozas darbiem un filozofiski ievirzītām esejām, tostarp ar slaveno “Vēstuli lordam Čandosam” (Ein Brief, 1902), kas kļuva par klasisku tekstu par valodas krīzi un subjekta pašapziņu modernajā pasaulē. Kā dramaturgs viņš rakstīja gan oriģinālas lugas (Jedermann, Der Turm, Das Salzburger große Welttheater), gan pāradaptēja klasiskus motīvus, bieži vien izmantojot simboliskas un alegoriskas formas.
Būtisku vietu Hofmanstāla darbībā ieņem sadarbība ar komponistu Rihardu Štrausu, kuras rezultātā tapa vairāki izcili operu libreti, tostarp “Elektra” (1909), “Rožu kavalieris” (Der Rosenkavalier, 1911), Ariadne auf Naxos (1912/1916) un Die Frau ohne Schatten (1919). Šie darbi apvieno literāru dziļumu ar muzikālu dramatismu un ir kļuvuši par nozīmīgām 20. gadsimta operas vēstures daļām. Hofmanstāls bija arī viens no Zalcburgas festivāla līdzdibinātājiem un palika aktīvs kultūras dzīvē līdz pat savai nāvei 1929. gadā. Viņa literārais mantojums atstāja nozīmīgu ietekmi uz vāciski rakstošajiem autoru paaudzēm un iezīmē būtisku posmu Eiropas kultūras pārejā no modernisma uz laikmetīgāku filozofisku izteiksmi.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hugo fon Hofmanstāls.
