|
|
| Vispārīgā informācija |
|---|
| Skola, tradīcija |
akbarisms |
| Nozīmīgi darbi |
|
|
Abū abd Allāhs Muhamads ibn Arabī el Tāī el Hātimī (arābu: أبو عبد الله محـمـد بن عربي الطائي الحاتمي, Abū ʻAbd Allāh Muḥammad ibn ʻArabī al-Ṭāʼī al-Ḥātimī, dzimis 1165. gada jūlijā, miris 1240. gada novembrī) bija islāma mistiķis, filozofs, dzejnieks un teologs. Viņš dzimis Mursijā, toreizējā musulmaņu Andalusas pilsētā (mūsdienu Spānijas teritorijā), bet lielāko daļu dzīves pavadīja Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos un Mekā, kur viņš aktīvi darbojās kā skolotājs, autors un domātājs. Ibn Arabī tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem sūfisma teorētiķiem un ir pazīstams ar savu doktrīnu par “vienoto esamību” (waḥdat al-wujūd),[1] kas izskaidro Dieva klātbūtni visā eksistējošajā un ietekmēja gan mistiskās, gan filozofiskās domas attīstību islāma pasaulē. Viņa darbi, īpaši Al-Futūḥāt al-Makkiyya (“Mekas atklāsmes”) un Fuṣūṣ al-Ḥikam (“Gudrības dārgakmeņi”), ir kļuvuši par pamata tekstiem sūfiju intelektuālajā tradīcijā.[1][2][3]
Ibn Arabī ietekme saglabājās gadsimtiem ilgi, īpaši osmaņu, persiešu un musulmaņu garīgajās skolās.[4] Viņa filozofija iedvesmojusi gan dievbijīgus mūsdienu musulmaņus, gan zinātniekus rietumu akadēmiskajā vidē, kas studē islāma misticismu, metafiziku un teoloģiju. Tajā pašā laikā Ibn Arabī darbi bijuši arī pretrunīgi un dažkārt kritizēti ortodoksālākās islāma skolas ietvaros.
.svg){kind=small}
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ibn Arabī.
