Idžma

Vikipēdijas lapa

Daļa no kategorijas:

Islāms

Ticības uzskati (akīda)

Dievs · Islāma monoteisms
Eņģeļi  · Dieva Grāmatas
Nākamā dzīve · Kadars
Muhameds · Pārējie pravieši

Prakse

Ticības apliecinājums · Lūgšana
Gavēnis · Labdarība · Svētceļojums

Svētie raksti un likumi

Korāns · Sunna · Hadīts
Fikhs · Šariats

Vēsture un vadītāji

Vēstures hronoloģija · Sahaba
Sunnīti · Šiīti
Kalamisti · Sūfiji
Rašidūni · Šiītu imāmi

Kultūra un sabiedrība

Pētniecība · Dzīvnieki · Māksla
Kalendārs · Bērni
Demogrāfija · Svētki
Mošejas · Filozofija
Zinātne · Sievietes
Politika · Sludināšana

Islāms un citas reliģijas

Kristietība · Jūdaisms
Hinduisms · Sikhisms · Džainisms

Skatīt arī

Kritika · Islāmafobija
Islāma terminu rādītājs

Idžma (arābu: إجماع) tiek skatīta kā „kopīga vienprātība musulmaņu kopienā”. Vienā no pantiem ir teikts „Tas, ko musulmaņi uzskata par taisnīgu, ir taisnīgs arī Allaham”. Šāds traktējums ļāva un arī tagad ļauj islāma doktoriem veidot jaunas tiesību normas, kuras ir pielāgotas mainīgajiem dzīves apstākļiem. Dažu Šiītu noraidīta, Idžma tomēr tiek uzskatīta par trešo musulmaņu tiesību avotu. Daudzi zinātnieki vienprātīgi uzskata, ka Idžma tiek izmantota, lai padziļinātu un attīstītu dievišķo avotu leģitīmo tulkošanu. Savas leģitīmās saiknes ar Korānu un Sunnu Idžma ieguva tikai pēc pravieša nāves ar virkni noteikumiem. Idžma var būt strikti izteikta vai paredzama, bet tās spēks ir krietni mazāks.

Lai tiesību normu varētu izdot pamatojoties uz Idžmu, nav nepieciešams lai to akceptētu visi ticīgie. Pietiek, ka to akceptē kompetentu cilvēku apvienība (mudžtahidi, fakihi). Viņu vienprātība var piešķirt normai likuma spēku.