Iekļaujošā izglītība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Daži no izglītības variantiem. No augšas:

Izslēgšana — sabiedrība ignorē invalīdus,

Segregācija — invalīdi tiek nodalīti pa grupām un izglītoti katrā grupā atsevišķi,

Integrācija — visas grupas tiek pēc iespējas iekļautas kopējā sistēmā,

Iekļaušana — grupas tiek pilnībā likvidētas.

Iekļaujošā izglītība ir izglītības veids, kurš cenšas sniegt vienādas izglītības iespējas visiem neatkarīgi no tā, kādas ir cilvēka spējas, vajadzības, vecums un/vai veselības stāvoklis un citas atšķirības.[1] Iekļaujošās izglītības mērķi ir mazināt barjeras, uzlabot rezultātus un izbeigt diskrimināciju.[2]

Latvijā ar jēdzienu "iekļaujošā izglītība" parasti saprot vienu no tās paveidiem — integrācijas izglītību, kas piedāvā pilnīgi sapludināt skolniekus neatkarīgi no skolnieku un skolu spējām un iespējām. Šādas pilnīgi integrētas skolas pasaulē tiek izmantotas reti un parasti tām tiek atlasīti bērni, kas neietilpst grupās ar smagām problēmām.[3] Pilnīga iekļaušana savukārt prasa skolas pārbūvi atbilstoši visu iespējamo skolēnu problēmu novēršanas nepieciešamībai.[4]

Pilnvērtīgu pētījumu par iekļaujošās izglītības efektivitāti pašlaik faktiski nav, neraugoties uz to, ka tā tiek realizēta jau trīsdesmit gadus. Ir tikai iekšējas iekļaujošās izglītības izpētes un apraksti, bet nav datu par iekļaujošās izglītības atnestajiem mācību sasniegumiem.[5] Datu vākšanu apgrūtina arī atšķirības dažādu valstu pieejā īpaši izglītojamo jēdzienam, tādēļ statistika ir ļoti nosacīta.[6]

Veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan termini nereti tiek jaukti un dažādi izprasti, parastie iekļaujošās izglītības varianti ir:

  • "Paplašinātā dalība" (Widening participation), kuras ierobežotais mērķis ir palielināt invalīdu, nabadzīgo un etniski diskriminēto grupu pārstāvniecību vidējā un augstākajā izglītībā, taču tā nestāda par mērķi sniegt šādu izglītību visiem;[7]
  • "Meinstrīmings" (Mainstreaming), kura procesā skolēni daļu mācību laika pavada kopā, bet daļu atsevišķi, kā arī tiek organizēta kopīga brīvā laika pavadīšana. Meinstrīmings cenšas maksimāli integrēt skolēnus parastajās klasēs bez speciāla atbalsta, bet ievēro, ka dažādiem skolēniem ir atšķirīgs laiks, ko viņi var tajās pavadīt;[8]
  • "Iekļaušana" (Inclusion), kurā visas skolas tiek pārbūvētas atbilstoši visu kategoriju skolēnu vajadzībām, sagatavots atbilstoša daudzuma personāls un visi bērni tiek mācīti kopā, bet tie bērni, kuriem tas nepieciešams, saņem speciālu atbalstu. Šādas skolas vairumā gadījumu ir parādījušas savu efektivitāti, taču prasa lielus materiālos un profesionālos resursus;[9]
  • "Integrācija" (Integration), kurā bērni tiek apvienoti vienās klasēs, nerēķinoties ar skolu iespējām un bērnu vajadzībām.[4] Šis nabadzīgo zemju ceļš tiek realizēts Latvijā.[10]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie mēģinājumi izveidot izglītības sistēmu, kas integrētu dažādus invalīdus sabiedrībā, sākās 1970. gados vienlaikus Skandināvijā, ASV un Japānā. Efekts bija divējāds. Vieglākās invaliditātes grupas uzlaboja savas sekmes un sociālās prasmes; taču tika atzīmēta diskriminācijas pastiprināšanās pret smagākajām grupām viņu radīto faktisko vai iedomāto problēmu dēļ.[11] 1999. gadā ASV tika pieņemts kurss uz maksimālu integrāciju.[12] 2015./2016. mācību gadā 70% ASV skolēnu ar veselības problēmām mācījās, 80% laika pavadot kopējās klasēs. Vairums no šādiem skolēniem sekmīgi pabeidza skolu. Tomēr disciplīnas pārkāpumu skaits šajā grupā ievērojami pārsniedza vidējo.[13] Smagos gadījumos integrācija pozitīvu efektu parasti nedeva.[14]

Teorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skola, kas realizē iekļaujošu izglītību, ir skola ikvienam cilvēkam.[1] Izglītība ir cilvēka attīstības un funkcionalitātes veicinātājs, neskatoties uz jebkādām barjerām, tādēļ jebkāda veida nespēja vai trūkums nedrīkst būt diskvalificējošs. Iekļaušanas pamatā ir aptvert visu audzēkņu vajadzības.[15] Vadoties pēc iekļaujošās izglītības principiem, ikvienam bērnam, jaunietim vajadzētu būt iespējai apmeklēt mājām tuvāko skolu. Ikvienai skolai jāspēj sniegt izglītība ikvienam skolniekam, neskatoties uz dažādiem faktoriem.[16] Iekļaujoša skola ir strukturēta tā, lai visi skolēni varētu mācīties kopā.[17]

UNESCO Salamankas paziņojumā ir apgalvots, ka iekļaujošā izglītība ir balstīta uz koncepcijas par sociālo taisnīgumu.

Pieņēmumi saskaņā ar šo paziņojumu:

  • visi skolēni skolā ierodas ar atšķirīgām vajadzībām un spējām, tāpēc, būtībā, neviens skolēns nav atšķirīgs;
  • vispārējas izglītības sistēma ir atbildīga par to, lai izglītība būtu pieejama visiem izglītojamajiem;
  • atsaucīgas vispārējās izglītības sistēmas rada lielas cerības un standartus;
  • skolās strādā izglītoti skolotāji, kuri ir labi sagatavoti un spēj risināt visu skolēnu problēmas un izprast visu skolēnu vajadzības;
  • progress vispārējā izglītībā ir process, kurā jāsastrādājas skolām un dažādām kopienām, lai radītu pilsoņus iekļaujošai sabiedrībai, tādus pilsoņus, kuri būtu izglītoti un prastu baudīt visas priekšrocības, tiesības un pieredzi, kuru būtu saņēmuši savā dzīvē.[18]

Pretēji šai teorijai, daudzi izglītības speciālisti norāda uz nepieciešamību saglabāt speciālās skolas tiem viņu audzēkņiem, kuriem iekļaušanas izglītība pazeminās sekmju līmeni. Viņuprāt, vispārizglītojošā skola nekad nespēs nodrošināt tik kvalitatīvu individuālo izglītojošo un medicīnisko pieeju kā speciālā skola, vēl jo vairāk to nespēj pašreizējās skolas. Taču speciālā izglītība izmaksā valstij ļoti dārgi: uz vienu speciāli izglītojamu skolēnu tiek tērēts 9—10 reizes vairāk līdzekļu kā uz parasto.[10] Attiecīgi valsts ir materiāli ieinteresēta pārvest viņus visus uz iekļaujamo izglītību neatkarīgi no sistēmas spējas viņus uzņemt.

Realizācija Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reformas radikālums no paša sākuma izsauca protestus gan no skolotāju, gan no vecāku puses. Vecāki protestēja pret dažādu līmeņu skolu apvienošanu, uzskatot to par esošo skolu iznīcināšanu un iespējamo izglītības kvalitātes pasliktināšanos.[19] Skolotāji norādīja uz sistēmas nesagatavotību dažādu invalīdu integrācijai. Piemēram, pie klasē esoša skolēna pat ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem klasē jābūt diviem pilnvērtīgiem pedagogiem, jo vienlaikus jārealizē divas dažādas mācību programmas.[5]

Latvijas apstākļos "iekļaujošās izglītības", faktiski — integrācijas izglītības, sekas nepārdomātās ieviešanas dēļ bieži ir bijušas nevēlamas gan parastajiem skolēniem, gan skolēniem ar īpašām vajadzībām. Kamēr valsts iestādes zīmē visumā priecīgu ainu, nevalstisko organizāciju savāktās ziņas liecina par negatīvas pieredzes pārsvaru.[20]

Pēc oficiālajiem skaitļiem, skolnieku ar īpašām vajadzībām, t. s. "integrēto", 2018./2019. mācību gadā vispārējā izglītībā bijuši tikai 6000 jeb 2,1% no visiem audzēkņiem, tomēr valsts materiālais atbalsts šai pašā laikā sniegts divreiz lielākam bērnu skaitam, lai tie nepamestu mācības, neraugoties uz viņu atbalsta sistēmas trūkumu.[20] Liela nozīme ir arī tam, ka, uzsākot reformu ar iekļaujošo izglītību, Izglītības ministrija vienlaikus likvidēja šādos apstākļos nepieciešamās pedagoģiskās korekcijas programmas.[21] Tika paredzēts. ka turpmāk sociālo pedagogu funkcijas pildīs neprofesionāļi — sociālie darbinieki pēc īsiem apmācības kursiem.

Pateicoties tam, ka skolās ir liels skolēnu skaits ar mācīšanās grūtībām, uzvedības un emocionāliem traucējumiem, Latvija izpelnījusies ANO Bērna tiesību komitejas satraukumu, kura savās rekomendācijās Latvijai norādījusi, ka komiteju satrauc izglītības iestāžu neapmeklētāju skaits, kā pamatā, cita starpā, ir vecāku neieinteresētība un bērnu iebiedēšana skolā.[22]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Iekļaujošā izglītība Archived 2015. gada 28. aprīlī, Wayback Machine vietnē., iac.edu.lv, 10.03.2015.
  2. Inclusive Education: a critical perspective, Geoff Lindsay, readcube.com, 10.03.2015.
  3. Scheyer et al. (1996). The Inclusive Classroom Teacher Created Materials, Inc. The Inclusive Classroom
  4. 4,0 4,1 Педагогика и психология инклюзивного образования: учебное пособие. Ахметова Д.З., Нигматов З. Г., Челнокова Т. А. и др. / Ахметова Д. З.. — Казань: Познание, 2013.
  5. 5,0 5,1 IZM: Starptautiskā prakse iekļaujošas izglītības nodrošināšanai skolēniem ar speciālām vajadzībām
  6. Eiropas Aģentūras statistika par iekļāujošo izglītību: Galvenās atziņas un konstatējumi (2014 / 2016) 7. lpp.
  7. National Audit Office: Widening participation in higher education in England
  8. Mainstreaming Special Education Students: The Parent Role By Dr. Kenneth Shore
  9. Голубева Л. В. Инклюзивное образование: идеи, перспективы, опыт. — Волгоград: "Учитель", 2014. — 95 с. — ISBN 9785705728237.
  10. 10,0 10,1 "Skolas vārds" #3: Iekļaujošā izglītība: mīts vai realitāte?, 26-27. lpp.
  11. Taylor, S.J. (1988, Spring). Caught in the continuum: A critical analysis of the principles of the least restrictive environment. JASH, 13(1): 41-53.
  12. Consortium of Citizens with Disabilities. (2012). Olmstead Implementation and the Concept of the Most Integrated Setting. Washington, DC.
  13. Horowitz, S. H., Rawe, J., & Whittaker, M. C. (2017). The State of Learning Disabilities. New York, NY: National Center for Learning Disabilities.
  14. Cullinan, Elizabeth (2017). "Voice of the child - An Investigation into the social inclusion of children with autistic spectrum disorder in mainstream primary settings". Reach. 30: 23–35.
  15. Guidelines for Inclusion: Ensuring Access to Education for All, childinfo.org, 10.03.2015.
  16. What is Inclusive Education? Archived 2015. gada 13. aprīlī, Wayback Machine vietnē., inclusionbc.org, 10.03.2015.
  17. The Inclusive Classroom Teacher Created Materials, Scheyer et al., 10.03.2015.
  18. SAGE database, Education for All?": A Histrorycal Analysis of International Inclusive Educational Policy and Individuals with Disabilities, SAGE.com, 10.03.2015.
  19. Liepājniekiem.lv: Sasteigtu lēmumu nebūs
  20. 20,0 20,1 NRA: Iekļaujošās izglītības atšķirīgā seja teorijā un praksē
  21. LRA, V.Krūmiņš: Izglītības reformas zemūdens akmeņi – vai par kļūdām maksās bērni?[novecojusi saite]
  22. Mk.gov.lv: PKC ziņojums par nepieciešamiem uzlabojumiem starpnozaru sadarbībā un palīdzības sniegšanā bērniem ar psihiskiem, attīstības un uzvedības traucējumiem, kā arī antisociālu uzvedību. 36. lpp.