Ieva Akuratere

Vikipēdijas lapa
Ieva Akuratere
Galvenā informācija
Dzimusi 1958. gada 22. aprīlī (65 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Žanri rokmūzika, tautas mūzika
Nodarbošanās dziedātāja, dziesmu autore, aktrise, politiķe
Instrumenti balss, ģitāra
Darbības gadi 1974—pašlaik
Darbība ar Pērkons
K. Remonts
Simulācija
NSRD
Dāmu pops
Lidojošais paklājs
Ieva Akuratere
13. Saeimas deputāte
Amatā
2022. gada 17. marts — 2022. gada 1. novembris
Prezidents Egils Levits
Premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš
Rīgas domes deputāte
Amatā
2009. gada 6. jūnijs — 2013. gada 1. jūnijs

Tautība latviete
Politiskā partija
Tēvs Voldemārs Akurāters
Māte Līvija Akuratere

Ieva Akuratere (dzimusi 1958. gada 22. aprīlī Rīgā) ir latviešu dziedātāja, dziesmu autore, aktrise un politiķe. Pazīstama kā rokgrupas "Pērkons" soliste. I. Akuratere bija 13. Saeimas deputāte pārstāvot partiju "Konservatīvie".

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

I. Akuratere ir teātra zinātnieces Līvijas Akurateres un aktiera Voldemāra Akurātera meita.[1] Tēvs V. Akurāters ir dzejnieka un politiķa Jāņa Akurātera brāļa Pētera Akurātera dēls. I. Akuratere ir beigusi Rīgas 23. vakara vidusskolu (1976) un Liepājas teātra 2. studiju (1977).

Aktrises karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1974. līdz 1978. gadam I. Akuratere bija Liepājas teātra aktrise, starp lomām nozīmīgākā ir viņas loma Imanta Kalniņa rokoperā "Ei, jūs tur!" (1977), vēlāk šo lomu Ieva atveidoja arī "Pērkona" versijā 1984. gadā kopā ar Raimondu Bartaševiču un 1986. gadā televīzijas iestudējumā kopā ar Igoru Siliņu.

No 1978. līdz 1980. gadam I. Akuratere strādāja Operetes teātrī, tur piedalījās Zigmara Liepiņa mūziklā "Iedomu spoguļi" (1978). Pēc vairākiem gadiem viņa operetes aktrises ampluā atgriezās Dailes teātra izrādē F. Lehāra operetē "Mana skaistā lēdija" (1998), savukārt Daugavpils teātrī piedalījās Jura Kulakova muzikālajā izrādē "Čigāns sapnī" (2002).

Muzikālā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1981. gada I. Akuratere ar pārtraukumiem ir rokgrupas "Pērkons" soliste, kā arī uzstājas ar tautas mūzikas programmām. 1986. gadā viņa neilgu laiku dziedāja "jaunā viļņa" grupā "K. Remonts".

Tautas mūzika padarīja I. Akurateri par Atmodas laika slavenību pēc leģendārā B. un A. Ritmaņu dziesmas "Manai tautai" neplānotā izpildījuma festivālā "Liepājas dzintars" 1988. gadā. Citas populāras dziesmas tolaik bija "Reiz zaļoja jaunība" (J. Kulakovs, E. Veidenbaums, 3. vieta, Mikrofona aptauja 1988) un "Varbūt" (U. Stabulnieks, G. Godiņš, 5. vieta, Mikrofona aptauja 1989). 1988. gadā "Pērkona" sastāvā dziedātā "Zaļā dziesma" kļuva par vides aizsardzības entuziastu iecienītu dziesmu.

1990. gadu sākumā "Pērkona" jaunrade apsīka, 1993. gadā tika izdots pēdējais I. Akurateres dziedātais hits "Kāzas", kas iekļuva Mikrofona aptaujas populārāko dziesmu divdesmitniekā.

I. Akuratere sadarbojās arī ar daudziem citiem muzikālajiem projektiem — 1986. gadā, "Pērkona" otrā aizlieguma laikā, viņa uz brīdi pievienojās grupai "K. Remonts", 1989. gadā iesaistījās latviešu popmūzikas dīvu projektā "Dāmu pops", kā arī ierakstīja dziesmas kopā ar "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu". Deviņdesmitajos gados viņa nodibināja grupu "Simulācija", kurā dziedāja pašas sacerētas dziesmas. Pēdējos gados I. Akuratere darbojas eksperimentālā tautas mūzikas projektā "Lidojošais paklājs", kurā sitamos instrumentus spēlē viņas dēls Matīss.

Saņēmusi Jāņa Ivanova prēmiju (1990) un IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1999).

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1993. gadā I. Akuratere iesaistījās politikā, kandidējot 5. Saeimas vēlēšanās no "Tēvzemei un Brīvībai" saraksta, taču netika ievēlēta.[2] 2009. gadā kā "Pilsoniskās savienības" biedre ievēlēta Rīgas domē, kur darbojās visu sasaukumu līdz 2013. gadam. 2010. gadā kandidēja arī 10. Saeimas vēlēšanās no apvienības "Vienotība", kurā iesaistījās "Pilsoniskā savienība", bet ievēlēšanai pietiekošu vēlētāju atbalstu neguva.

13. Saeimas vēlēšanās I. Akuratere kandidēja no Jaunās konservatīvās partijas saraksta un sākotnēji atkal netika ievēlēta. 2022. gada martā viņa ieguva 13. Saeimas deputātes mandātu, stājoties to nolikušā Jura Juraša vietā.[3] Kandidēja arī 14. Saeimas vēlēšanās, taču "Konservatīvo" saraksts nepārvarēja 5% barjeru.

Diskogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads Albums Izpildītājs
1987, nav oficiāli izdots Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem Ieva Akuratere
1988, LP; 2005 CD Spogulis Ieva Akuratere
1990 LP, 2003 CD Klusums starp mums Ieva & Igo
1993, kasete Viena diena Ieva Akuratere un Simulācija
1994, CD Dziesmu izlase #1 Pērkons
1996, CD Dziesmu izlase #2 Pērkons
1997, CD Atkal un jau Ieva Akuratere un Simulācija
1997, CD Plīvošana ar pilsētu Ieva Akuratere un Aivars Hermanis
1999, CD Melnraksti K. Remonts
2000, CD Par rozēm Dāmu pops
2001, CD Ieva Akuratere un NSRD NSRD
2002, CD Dziesmu izlase #3 Pērkons
2004, CD Russkije Ieva Akuratere
2006, CD Parastais brīnums (EP) Ieva Akuratere un Lidojošais paklājs
2008, CD Lidojošais paklājs Lidojošais paklājs
2014, CD Šūpuļdziesmas Ieva Akuratere
2018, CD Vēlēšanās Ieva Akuratere un Aivars Hermanis
2018, CD 7-os no rīta Pērkons

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ieva Akuratere, Amanda Aizpuriete, Daiga Mazvērsīte. Manai tautai: Ieva Akuratere. Rīga: Pētergailis, 2007.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dace Judina, Rīgas Balss (08.01.04.). «Ieva. Pagātnes atmiņas». tvnet.lv, 2004.11.01.. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 21. septembrī. Skatīts: 2016. gada 9. augustā. Arhivēts 2016. gada 21. septembrī, Wayback Machine vietnē.
  2. Dziedātāja Ieva Akuratere Kurzemē startēs Saeimas vēlēšanās no JKP saraksta LA.lv
  3. LSM. «Juraša vietā par Saeimas deputāti kļūst Ieva Akuratere».