Ievedmuitas nodoklis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Ievedmuitas nodoklis ir daļa no ārējās tirdzniecības instrumentiem, ar ko tiek aizsargāts Eiropas Savienības iekšējais tirgus.

Ievedmuitas nodokļa objekts ir preču muitas vērtība precēm, kas tiek ievestas no trešajām valstīm (ne ES dalībvalstis). Muitas preču vērtību nosaka preču statistiskā vērtībā (pārdošanas cena) un visi izdevumi, kas radušies līdz preču atmuitošanai (transportēšanas izdevumi, apdrošināšanas izdevumi, glabāšana utt.). Pieskaitāmo izdevumu apjomu nosaka preču piegādes nosacījumi Incoterms.

Muitas nodokļa likmes ir noteiktas ar Padomes 1987.gada 23.jūlija Regulu (EEK) Nr.2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu[1]. Likmes ir atkarīgas no preču nomenklatūras koda, valsts, no kurās tika ievesta prece un papildus nosacījumiem, kurus nosaka nomenklatūras kods (neto svars, sastāvs, litri, alkohola stiprums, kvantitāte utt.). Pārbaudīt likmi konkrētam muitas (nomenklatūras) kodam ir iespējams Integrētā tarifa vadības sistēma (ITVS) - TARIC.

ES normatīvajos aktos ir noteiktas preces, kuras ievedot, netiek maksāts ievedmuitas nodoklis – tādām precēm tiek piemērots ievedmuitas nodokļa atbrīvojums. No muitas nodokļa arī ir atbrīvoti nelielas vērtības preču sūtījumi - komerciālie sūtījumi, ja sūtījuma vērtība nepārsniedz 150.00 EUR. Nelielas vērtības sūtījumi ir sūtījumi, ko komersanti veic savā starpā, ko komersants sūta privātpersonai vai privātpersona par atlīdzību sūta citai privātpersonai. Minētais attiecas arī uz preču iegādi interneta veikalos (saņemot preces no trešajām valstīm)[2]. Atbrīvojums no muitas nodokļa nomaksas nav paredzēts alkoholam, smaržām, tualetes ūdeņiem un tabakai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]