Igaunijas folkloras arhīvs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Igaunijas Folkloras Arhīvs)
Jump to navigation Jump to search
ERA kataloogikapid.jpg

Igaunijas folkloras arhīvs tika nodibināts 1927. gadā kā nodaļa Igaunijas Nacionālajā muzejā. Šobrīd tas ir daļa no Igaunijas Literārā muzeja.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhīva oriģinālo kolekciju veido igauņu folklorista Jakoba Hurta (1839-1907) apkopotie materiāli par igauņu folkloru.[1] Jakoba Hurta darba rezultāts ir 114 696 lappušu liela manuskriptu kolekcija, kurā apkopotas dziesmas, mīklas, sakāmvārdi, leģendas un stāsti no dažādiem Igaunijas reģioniem. Materiāls ir sistemātiski apkopots sējumos pēc formāta un izcelsmes vietas.[2] Pēc Hurta nāves kolekcija tika glabāta Somijas Literatūras biedrībā Helsinkos.[1] 1927. gada 24. septembrī tika nodibināts Igaunijas folkloras arhīvs kā neatkarīga Igaunijas Nacionālā muzeja apakšnodaļa Oskara Looritsa vadībā. Arhīvā tika apstrādāti jau ievāktie materiāli, padarot tos pieejamus izpētei, un uzsākta folkloras materiālu vākšana un publikācija[3]

Padomju okupācijas laikā Igaunijas folkloras arhīvs kļuva par Valsts literārā muzeja Folkloras nodaļu. Šajā laikā folkloras pētniecība tika atbalstīta, bet tikai valdošajam režīmam izdevīgos veidos. Uzmanība tika pievērsta strādnieku šķirai un zemākajiem sabiedrības slāņiem, bet tādi temati kā reliģija tika izlaisti. Staļina valdīšanas laikā tika izcelta padomju folklora. Tā vietā, lai aprakstītu ģermāņu, baltu, skandināvu vai somu ietekmi uz folkloru, tika uzsvērta krievu tradīciju ietekme.[1] Arhīva kolekcija tika cenzēta no 1945. līdz 1952. gadam. No manuskriptiem tika izplēstas lapas, fragmenti - izgriezti vai aizkrāsoti. Cenzūru veica paši folkloristi un tā bija nozīmīga daļa no Folkloras arhīva darba plāna. Cenzētais materiāls sastāvēja no dziesmām un jokiem, kuru žanrs vistiešāk atainoja tā laika sabiedrību un bija naidīgs vai ironisks pret Padomju ideāliem. Līdzīgi tika cenzēts arī viss nerātnais materiāls. Nevēlamās tēmas tika izņemtas no indeksa, padarot tās ļoti grūti atrodamas.[4] Hruščova "atkušņa" laikā, sešdesmitajos gados, izņemtās lappuses un dokumenti tika atgriezti Folkloras departamentam. Tā kā VDK joprojām uzmanīgi kontrolēja kolekcijas saturu, atgrieztais materiāls tika glabāts atsevišķi, lai izvairītos no sarežģījumiem.[5]

Pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas notika Folkloras arhīva reorganizācija. 1995 gadā Igaunijas folkloras arhīvā tika iekļauts Tartu Universitātes Valodas un literatūras departaments un Igaunijas zinātņu akadēmijas Tallinas Valodas un Literatūras institūts.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Järv, Risto (2013). "Estonian Folklore Archives" (en). Oral Tradition 28 (2). doi:10.1353/ort.2013.0022. ISSN 1542-4308.
  2. Risto; Sarv, Mari (2014). "From Regular Archives to Digital Archives". In Schmitt, Christoph (ed.). Corpora Ethnographica Online. Strategies to Digitize Ethnographical Collections and Their Presentation on the Internet. Waxman Verlag. pp. 49–60
  3. Saarlo, Liina (2017-04). "Regilaul in the Political Whirlpool: On Collecting Regilaul in Northeast Estonia in the Second Half of the 1950s". Folklore: Electronic Journal of Folklore 67: 115–142. doi:10.7592/fejf2017.67.saarlo. ISSN 1406-0957.
  4. Kulasalu, Kaisa (2017). From Estonian Folklore Archives to Folklore Department of the State Literary Museum: sovietization of folkloristics in late Stalinist Estonia. In: Laime, Sandis; Bula, Dace (Ed.). Mapping the History of Folklore Studies: Centers, Borderlands and Shared Spaces. Newcastle upon Tyne: Cambridge Scholars Publishing, pp. 132−153.
  5. Västrik, Ergo-Hart (2007). Archiving Tradition in a Changing Political Order: From Nationalism to Pan-Finno-Ugrianism in the Estonian Folklore Archives. In: Culture Archives and the State: Between Nationalism, Socialism, and the Global Market.(Working Papers of the Center for Folklore Studies, 1.) Columbus, OH: The Ohio State University, pp. 1–25. http://hdl.handle.net/1811/46903