Igaunijas krievi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Krievi Igaunijā
Visi iedzīvotāji

330 206 (2017)

(25% no iedzīvotāju kopskaita)[1]
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Harju apriņķis, Austrumviru apriņķis
Krievu valodas izplatība Igaunijā pēc Igaunijas 2000.gada tautas skaitīšanas datiem

Igaunijas krievi ir krievu tautības iedzīvotāji Igaunijā. Viņu skaits 2017. gadā bija 330 206 jeb 25,1% no iedzīvotāju kopskaita,[1] no kuriem lielākā daļa dzīvo Harju un Austrumviru apriņķu pilsētās. Vēl Igaunijā ir saglabājušies arī ap 300 gadus veci mazi krievu vecticībnieku ciemati Peipusa ezera krastā, tomēr krievu vairākums pašlaik ir pareizticīgie vai ateisti.

Senslāvu un senkrievu kontakti ar Igauniju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vienas no versijām, krievu igauniskie nosaukumi Vene, venelane izriet no veca ģermāņu aizguvuma veneð , kā tie sauca slāvu valodās runājošos, kuri dzīvoja Baltijas jūras dienvidu piekrastē.[2][3]

Kņazs Jaroslavs no Kijevas Krievzemes 1030. gadā uzvarēja vietējos "čudus" (igauņus) un nodibināja Jurjevas cietoksni (mūsdienu Tartu),[4] kurš noturējās līdz 1061.gadam.[5][6]

Kuremē, Viruzemē, atradās viduslaiku senkrievu apmetne. Šai teritorijā viņu pareizticīgo kopiena XVI gadsimtā uzcēla baznīcu un vēlāk, 1891. gadā, uz tās bāzes tika izveidots Pihticas sieviešu klosteris.[7] Senkrievu kultūras ietekme atstāja pēdas igauņu valodā ar vairākiem no austrumslāviem pārņemtiem vārdiem, piemēram, "turg" (tirgus) un "rist" (krusts).

1217. gadā sabiedrotās Ugaunijas un Novgorodas armijas aizstāvēja ugauņu cietoksni Otepē no vācu bruņiniekiem. Kokneses kņazs Vetseke krita 1224. gadā ar visu savu galvenokārt slāvisko karadraudzi, aizstāvot Tērbatas (Tartu) cietoksni kopā ar saviem Ugaunijas un Sakalas sabiedrotajiem pret Livonijas ordeni.

Pēc visas Livonijas katoliskās iekarošanas vairākās Livonijas pilsētās palika pareizticīgās baznīcas un mazas senkrievu tirgotāju un amatnieku kopienas, kā arī saglabājās ciešas tirdzniecības saites ar Novgorodas Republiku un Pleskavas un Polockas valdītājiem. 1481.gadā Maskavijas lielkņazs Ivans III sagrāba Fellinas pili (tagad Viljandi) un uz īsu laiku ieņēma vairākas pilsētas austrumu Livonijā, atriebjoties par iepriekšējo uzbrukumu Pleskavai. Laikā no 1558. līdz 1582. gadam Krievijas cars Ivans IV Livonijas kara laikā sagrāba lielu daļu Livonijas, bet galu galā krievus no tās izspieda Lietuvas—Polijas un Zviedrijas armijas. Krievijas cars Aleksejs I atkal sagrāba pilsētas austrumu Livonijā, tajā skaitā Tērbatu (Tartu) un Nīšlotu (Vasknarvu) starp 1656. un 1661. gadiem, bet tam nācās atdot savus iekarojumus Zviedrijai.

No XVII gadsimta līdz 1940. gadam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievu vecticībnieku ciems ar baznīcu Pīrissārē
Vecticībnieku ciemi Igaunijā

Nepārtrauktas krievu klātbūtnes sākums tagadējā Igaunijā aizsākās XVII gadsimta beigās, kad vairāki tūkstoši krievu vecticībnieku, bēgot no reliģiskām vajāšanām Krievijā, apmetās apvidos, kas tolaik bija daļa no Zviedrijas impērijas netālu no Peipusa ezera rietumu krasta.[8] Šos ļaudis nereti sauca par Peipusa krieviem (Peipsivenelased) vai sīpolkrieviem (sibulavenelasteks), pateicoties viņu centībai dārzkopībā un zvejošanā Peipsi ezerā.[9]

XVIII gadsimtā pēc Ziemeļu kara Igaunijas un Livonijas guberņās sadalītās Igaunijas teritorijas kļuva par Krievijas Impērijas daļu, bet saglabāja vietējo autonomiju, un vietējā baltvācu muižniecība to patstāvīgi pārvaldīja caur guberņu landtāgiem — savu pārstāvju sapulcēm.[10] Tam sekoja otrais krievu pieplūduma periods. Krievijas vadībā pārvalde reģionā saglabājās galvenokārt baltvācu muižnieku rokās, bet daļu administratīvo amatu pakāpeniski pārņēma krievi, kuri apmetās Rēvelē (Tallinā) un citās lielākajās pilsētās. XIX gadsimta pirmajā pusē cara Nikolaja I valdība sāka spiedienu pret vecticībniekiem, spiežot tos pāriet pareizticībā — slēdzot to baznīcas, apkarojot prozelītismu, reizēm noliedzot draudzēm pieņemt jaunus locekļus. Šī politika tika mīkstināta pēc Nikolaja I nāves.[11]

Straujās rūpnieciskās attīstības laikā XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā Tallinā un Narvā apmetās liels skaits etnisko krievu strādnieku, un uz gadsimtu miju krievu īpatsvars sasniedza 4%.[12] Pēc Pirmā pasaules kara krievu īpatsvars starp neatkarīgās Igaunijas iedzīvotājiem bija 7,3%.[13] Apmēram puse no tiem bija pamatiedzīvotāji, kas dzīvoja Narvā, Ivangorodā, Igaunijas Ingrijā un Pečoru apriņķī, kas tika pievienoti Igaunijas teritorijai saskaņā ar Tartu 1920. gada miera līgumu, bet tika atdoti (izņemot Narvu) Krievijas PFSR 1945. gadā. Citi lielā mērā pārstāvēja "balto" emigrāciju pēc Krievijas pilsoņu kara, kurš aktīvi norisinājās arī Igaunijas teritorijā.[12]

Pēc Pirmā pasaules kara Igaunija kļuva par neatkarīgu republiku, kurā krievi saskaņā ar 1925. gada Igaunijas likumu par kultūras autonomiju izveidoja kultūras pašpārvaldi.[14] Valsts bija iecietīga pret Krievijas Pareizticīgo baznīcu un kļuva par daudzu krievu emigrantu mājvietu pēc Krievijas oktobra revolūcijas 1917. gadā.[15] Daļa no tiem bija kalpojuši Judeņiča Ziemeļrietumu armijā tās neveiksmīgajā uzbrukumā Petrogradai no Igaunijas teritorijas.

Otrais pasaules karš un Igaunijas PSR[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa pirmskara Krievijas iedzīvotāju Igaunijā dzīvoja pierobežas apgabalos, kurus 1945. gadā pievienoja Krievijas PFSR.

Pēc PSRS veiktās Baltijas valstu okupācijas un aneksijas 1940. gadā sekoja represijas pret daudziem Igaunijas iedzīvotājiem.[16][17] Daudzas krievu organizācijas tika slēgtas 1940. gadā un viņu aktīvisti tika vajāti.[18] Valsts palika Padomju Savienības aneksēta līdz 1991. gadam, izņemot laika posmu ar nacistu okupāciju starp 1941. un 1944. gadiem. Padomju okupācijas laikā komunistu valdība sāka aizvietot vietējos igauņus ar imigrantiem no Padomju Savienības. Veicot vardarbīgu iedzīvotāju pārvietošanu, uz Krievijas iekšieni tika deportēti tūkstošiem Igaunijas pilsoņu (galvenokārt uz Sibīriju), un daudzus krieviski runājošus padomju pilsoņus mudināja apmesties uz dzīvi Igaunijā. Tagadējos Austrumviru un Harju apriņķos tādas pilsētas kā Paldiski, Sillamē un Narva tika etniski pārveidotas, un vietējie igauņi tika gandrīz pilnībā aizstāti ar krievu kolonistiem. Šīs okupācijas rezultātā krievu iedzīvotāju skaits Igaunijā pieauga no aptuveni 23 000 cilvēkiem 1945. gadā līdz 475 000 1991. gadā, un kopējais slāvu tautu iedzīvotāju skaits līdz 551 000, kas veidoja 35% no kopējā iedzīvotāju skaita.[19]

1939. gadā krievu bija 8% iedzīvotāju; tomēr pēc aneksijas kopā ar aptuveni 2000 km² zemju, ko nodeva Krievijas PFSR pārvaldībā 1945. gada janvārī, tai skaitā Ivangorodu (tolaik Narvas austrumu priekšpilsētu) un Pečoru apriņķi, Igaunija zaudēja vairumu no saviem starpkaru laika krievu iedzīvotājiem. No aptuveni 20 000 Igaunijā palikušajiem krieviem vairākums piederēja vecticībnieku vēsturiskajai kopienai.[20]

Saskaņā ar 1939. gada Molotova — Ribentropa paktu, Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis 1940. gadā. Jaunās varas iestādes veica represijas ne tikai pret igauņiem, bet arī pret daudziem nozīmīgiem krievu aktīvistiem un baltemigrantiem Igaunijā.[21] Daudzi krievi 1940. – 1941. gados tika arestēti un izsūtīti vai nošauti.[22] Pēc tam, kad Vācija 1941. gadā uzbruka Padomju Savienībai, Baltijas valstis ātri krita vācu kontrolē. Daudzi krievi, it īpaši komunistiskās partijas biedri, kuri bija ieradušies šajā apgabalā atbalstīt padomju aneksiju, aizbēga; tie padomju aktīvisti, kas nonāca vācu rokās, tika bargi tiesāti, daudzus nogalināja.  

Pēc kara Narvas iedzīvotājiem, kurus agrāk bija evakuējuši vācieši, lielākoties nebija atļauts atgriezties mājās, un viņus aizvietoja bēgļi un strādnieki, kurus administratīvi mobilizēja no Rietumkrievijā, Baltkrievijā un Ukrainā.[23] Līdz 1989. gadam krievu tautības iedzīvotāju īpatsvars pieauga līdz 30,3% no Igaunijas iedzīvotājiem. Lielākā daļa mūsdienu krievu Igaunijā ir nesenie iebraucēji un viņu pēcnācēji, kas tur apmetās padomju okupācijas laikā no 1945. līdz 1991. gadam.

Dziesmotās revolūcijas laikā Igaunijas PSR Strādnieku starptautiskā kustība ("Interfronte") organizēja vietējo krievu pretestību neatkarības kustībai un tiecās pārstāvēt visus krievus Igaunijā.[24]

Neatkarīgajā Igaunijā (kopš 1991. gada)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pašlaik lielākā daļa Igaunijas krievu dzīvo Tallinā un galvenajās ziemeļaustrumu pilsētās Narvā, Kohtla-Jervē, Jehvi un Sillamē. Lauku apvidus gandrīz pilnībā apdzīvo tikai igauņi, izņemot Peipusa ezera krastu, kuram ir senu vecticībnieku kopienu vēsture.

Kontakti starp igauņu un krievu kopienām mūsdienu Igaunijā bijuši diezgan vāji, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm,[25] un Igaunijas valdība cenšas uzlabot saiknes starp tām. Jaunākā krievu paaudze ir vairāk vienota ar valsti, piemēram, armijas iesaukumu rezultātā, un labāk prot igauņu valodu.[26]

Politiskajā dzīvē krievu etniskās partijas kopš 2003. gada neiekļūst parlamentā, taču lielākoties krievi balso par eiroskeptisko Centra partiju, kura iestājas par valodu un pilsonības likumu mīkstināšanu un kura 2004. gadā noslēdza sadarbības līgumu ar Krievijas valdošo partiju Vienotā Krievija.[27][28] Taču pēc 2019. gada vēlēšanām Centra partija pieņēma lēmumu veidot koalīciju ar igauņu nacionālistiskajām partijām, tā stipri samulsinot savus vēlētājus.[29][30]

Kopš 2004. gada, kad Igaunija iestājās ES un vienlaikus sāka pasliktināties politiskā situācija Krievijā, sāka kļūt manāma Krievijas iedzīvotāju, īpaši krievu, jauna politiskā emigrācija uz Igauniju. Tomēr daudzie imigrācijas ierobežojumi neļauj šai tendencei iet plašumā un faktiski to var atļauties tikai turīgi ļaudis.[31]

Dzīves līmenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidējais krievu turības līmenis Igaunijā principiāli neatšķiras no igauņu dzīves līmeņa un jau 2002. gadā bija salīdzināms ar dzīves līmeni Maskavā.[32]

Pilsonība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atjaunotā republika atzina pilsonību tikai pirmsokupācijas laika pilsoņiem vai pēcnācējiem no tādiem (ieskaitot ilgtermiņa krievu iedzīvotājus no agrākajiem pieplūdumiem, piemēram, Peipusa ezera krastā un 10 000 Pečoru apriņķī),[33] nevis piešķirot Igaunijas pilsonību visiem Igaunijā mītošajiem padomju pilsoņiem. Pilsonības likums paredz sekojošas prasības naturalizācijai tiem cilvēkiem un viņu pēcnācējiem, kuri ieradušies valstī pēc 1940. gada un no kuriem lielākā daļa bija krievi: igauņu valodas un konstitūcijas zināšanas, un lojalitātes solījums Igaunijai.[34][35] Valdība piedāvā bezmaksas sagatavošanas kursus Konstitūcijas un Pilsonības likuma pārbaudei un 2008. gadā lēma atmaksāt līdz 380 eiro par iztērēto valodas apguvei.[36]

Saskaņā ar likumu iedzīvotāji bez pilsonības nevar ievēlēt Rīgikogu (valsts parlamentu) un Eiropas Parlamentu, bet ir tiesīgi balsot pašvaldību vēlēšanās.[37]

Pēc Igaunijas amatpersonu informācijas, 1992. gadā 32% iedzīvotāju nebija nekādas valsts pilsonības. Laikā no 1992. līdz 2007. gadam aptuveni 147 000 cilvēku ieguva Igaunijas vai Krievijas pilsonību vai pameta valsti, tādējādi bezvalstnieku īpatsvars samazinājās no 32% līdz aptuveni 8%.[37] Uz2010. gada 2. jūlijā 84,1% Igaunijas iedzīvotāju bija Igaunijas pilsoņi, 8,6% bija citu valstu pilsoņi (galvenokārt Krievijas), un 7,3% bija "personas ar nenoteiktu pilsonību".[38]

Valodas prasības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1989. gadā mazāk par 15% Igaunijas PSR krievu prata igauņu valodu.[12] Pēc neatkarības atgūšanas igauņu valodas prašana tika uzstādīta par pienākumu daudzās sfērās. Valodas testu izpildes grūtības kļuva par starptautisku tēmu, kad Krievijas Federācijas valdība un vairākas tai draudzīgas cilvēktiesību organizācijas izteica pret tiem iebildumus, pamatojoties uz to, ka daudziem krieviem, kuri nebija apguvuši valodu, grūti iegūt pilsonību īsā laikā. Tā rezultātā testi tika atviegloti, pateicoties kam bezvalstnieku daudzums krietni samazinājās. Tā kā Krievijas Federācija tika atzīta par Padomju Savienības tiesību pēcteci, visi bijušie PSRS pilsoņi varēja pieteikties Krievijas pilsonībai saskaņā ar likumu "Par KPFSR pilsonību" līdz 2000. gada beigām.[39]

Galvenās grūtības valodas apguvē ir vecākajai paaudzei, kura tradicionāli ir negatīvi noskaņota pret Igauniju kā valsti. Tā, 2002. gada aptaujā Tallinā 49% krievu pavēstīja, ka viņi nevēlētos padomju laiku atgriešanos pret 26% to, kas to vēlētos, taču starp tiem, kam bija 50 un vairāk gadu, attieksme bija pretēja — 19% pret 48% veco laiku gribētāju.[32]

Informācijas telpa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievu valodā ir ļoti maz kvalitatīvu vietējo informācijas avotu. Tā rezultātā igauniski labi protošie krievi izvēlas lasīt un klausīties igauņu valodā, kamēr pārējie pārtiek no Krievijas avīžu un telekanālu informācijas vai nu tiešā veidā, vai caur to vietējām filiālēm.[40]

Krievi Igaunijā pēc apriņķiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apriņķis Krievi Procenti
Austrumviru 106,664 72,8%
Harju 180,477 31,3%
Tartu 17,572 12,2%
Valgas 3,730 12,2%
Rietumviru 5,472 9,6%
Pērnavas 6,372 8,0%
Lēnes 1,851 8,0%
Jegevas 2,126 7,0%
Raplas 1,108 3,8%
Pelvas 1,088 3,7%
Veru 1,170 3,4%
Viljandi 1,215 2,7%
Jervas 801 2,7%
Sāremā 284 1,0%
Hījumā 58 0,7%
Kopā 324,431 25,2% [41]

Ievērojami krievi, kas saistīti ar Igauniju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nikolajs Novosjolovs ir divkārtējs pasaules čempions paukošanā

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Population by ethnic nationality, 1 January, years - Statistics Estonia
  2. Campbell, Lyle (2004). Historical Linguistics. MIT Press. p. 418. ISBN 0-262-53267-0.
  3. Bojtár, Endre (1999). Foreword to the Past. Central European University Press. p. 88. ISBN 9789639116429.
  4. Andres Tvauri. The Migration Period, Pre-Viking Age, and Viking Age in Estonia, 2012. 33, 59, 60. lpp.
  5. Miljan, Toivo (2004-01-13). Historical Dictionary of Estonia. ISBN 9780810865716
  6. Mäesalu, Ain (2012). "Could Kedipiv in East-Slavonic Chronicles be Keava hill fort?". Estonian Journal of Archaeology 1: 199.
  7. «Пюхтицкий Успенский женский монастырь». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2004. gada 17. jūlijā.
  8. Frucht, Richard (2005). Eastern Europe. ABC-CLIO. p. 65. ISBN 1-57607-800-0.
  9. Onion Russians by Aljona Kozlova, 1 November 2009
  10. Smith, David James (2005). The Baltic States and Their Region. Rodopi. ISBN 978-90-420-1666-8.
  11. Starover.ee
  12. 12,0 12,1 12,2 Фурман Д. Е., Задорожнюк Э. Г. Притяжение Балтии (балтийские русские и балтийские культуры) // Мир России. 2004. Т. XIII. № 3. С. 98-130
  13. Eesti - erinevate rahvuste esindajate kodu
  14. Suksi, Markku (198). Autonomy. Martinus Nijhoff Publishers. p. 253. ISBN 9041105638.
  15. Kishkovsky, Sophia (6 December 2008). "Patriarch Aleksy II". The New York Times. Retrieved 14 December 2008.
  16. Mälksoo, Lauri (2003). Illegal Annexation and State Continuity: The Case of the Incorporation of the Baltic States by the USSR. Leiden – Boston: Brill. ISBN 90-411-2177-3.
  17. Chernichenko, S. V. (August 2004). "Об "оккупации" Прибалтики и нарушении прав русскоязычного населения" (in Russian). Международная жизнь». Archived from the original on 27 August 2009.
  18. Isakov, S. G. (2005). Очерки истории русской культуры в Эстонии, Изд. : Aleksandra (in Russian). Tallinn. p. 21.
  19. Chinn, Jeff; Kaiser, Robert John (1996). Russians as the new minority. Westview Press. p. 97. ISBN 0-8133-2248-0.
  20. Smith, David (2001). Estonia: independence and European integration. Routledge. p. 38. ISBN 978-0-415-26728-1.
  21. Isakov, S. G. (2005). Очерки истории русской культуры в Эстонии (in Russian). Tallinn. pp. 394–395.
  22. "Estonian International Commission for Investigation of Crimes Against Humanity" (PDF).
  23. Batt, Judy; Wolczuk, Kataryna (2002). Region, state, and identity in Central and Eastern Europe. Routledge. p. 91. ISBN 978-0-7146-5243-6.
  24. Bunce, Valerie; Watts, Steven (2005). "Managing Diversity and Sustaining Democracy: Ethnofederal versus Unitary States in the Postcommunist World". In Philip G. Roeder, Donald Rothchild. Sustainable peace: power and democracy after civil wars. Cornell University Press. p. 151. ISBN 0801489741.
  25. Что останется от русскости в Прибалтике через поколение
  26. Reuters: Wary of divided loyalties, a Baltic state reaches out to its Russians
  27. LA.lv: Igaunijas premjers izspēlē “krievu kārti” – gatavs izdāļāt pilsonību
  28. Centra partija: Igaunijas skolās krievu valoda varētu atgriezties kā mācību valoda
  29. Igaunijas Centra partija, EKRE un Tēvzeme noslēdz koalīcijas līgumu
  30. Ratass: Krima ir okupēta; Centra partijas un «Vienotās Krievijas» līgums nedarbojas
  31. Artemijs Troickis: Igaunijas krievi - kā viņus aprakstīt?
  32. 32,0 32,1 Русские в ближнем зарубежье Ю.В. Арутюнян (2003), Опубликовано в журнале "Социологические исследования" 2003, №11
  33. "Estonian passport holders at risk". The Baltic Times. 21 May 2008. Retrieved 27 December 2011.
  34. Ludwikowski, Rett R. (1996). Constitution-making in the region of former Soviet dominance. Duke University Press. p. 87. ISBN 978-0-8223-1802-6.
  35. "Citizenship Act of Estonia".
  36. "Government to develop activities to decrease the number of non-citizens".
  37. 37,0 37,1 Puddington, Arch; Piano, Aili; Eiss, Camille; Roylance, Tyler (2007). "Estonia". Freedom in the World: The Annual Survey of Political Rights and Civil Liberties. Freedom House. Rowman & Littlefield. p. 248. ISBN 0-7425-5897-5.
  38. «Citizenship». Estonia.eu. 2010. gada 13. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 31. maijā. Skatīts: 2010. gada 18. augusts.
  39. Gradirovsky, Sergei. "The Policy of Immigration and Naturalization in Russia: Present State and Prospects" (PDF). Archived from the original (PDF) on 27 February 2008.
  40. Русские в Эстонии: другой взгляд на мир Юрий Маловерьян Русская служба Би-би-си
  41. «Population by sex, ethnic nationality and County, 1 January». stat.ee. Statistics Estonia. 2013. gada 1. janvāris. Skatīts: 2014. gada 28. marts.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • «Linguistic minorities in Estonia: Discrimination must end». Amnesty International. 2006. gada 7. decembris.
  • Edward Lucas. «An excess of conscience – Estonia is right and Amnesty is wrong». The Economist, 2006. gada 14. decembris.
  • Vetik, Raivo (1993). "Ethnic conflict and accommodation in post-communist Estonia". Journal of Peace Research 30 (3): 271–280. JSTOR 424806.
  • Andersen, Erik André (1997). "The Legal Status of Russians in Estonian Privatisation Legislation 1989–1995". Europe-Asia Studies 49 (2): 303–316. JSTOR 153989.
  • Park, Andrus (1994). "Ethnicity and Independence: The Case of Estonia in Comparative Perspective". Europe-Asia Studies 46 (1): 69–87. JSTOR 153031.
  • Peeter Vares, Olga Zhurayi. Estonia and Russia, Estonians and Russians: A Dialogue. 2nd ed. Tallinn : Olof Palme International Center, 1998.
  • Marju Lauristin, Mati Heidmets. The Challenge of the Russian Minority: Emerging Multicultural Democracy in Estonia. Tartu : Tartu Ülikooli Kirjastus, 2002.