Igaunijas okupācija (1940)
Igaunijas okupācija (1940) bija PSRS 1940. gada 17. jūnijā veikta neatkarīgās Igaunijas Republikas okupācija, aizbildinoties ar to, ka Igaunija pārkāpj 1939. gadā noslēgto Savstarpējās palīdzības paktu un kas beidzās 1940. gada 6. augustā ar Igaunijas PSR iekļaušanu PSRS uz 50 gadiem.
Padomju militārā sagatavošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No 4. līdz 7. jūnijam Baltkrievijas īpašā, Kaļiņinas un Ļeņingradas kara apgabalu vienībās tika izsludināta trauksme un mācību aizsegā tās sāka koncentrēties pie Baltijas valstu robežām. Armijas pastiprināšanai 8. jūnijā uz reģionu no Maskavas kara apgabala nosūtīja 1. motorizēto, 17. un 84. strēlnieku divīzijas, 39. un 55. vieglo tanku divīzijas, 128. motorizēto divīziju no Arhangeļskas un 55. strēlnieku divīziju no Orlas kara apgabala.
1940. gada 9. jūnijā Tautas aizsardzības komisārs Semjons Timošenko nosūtīja slepenu direktīvu Nr. 02622 Sarkankarogotās Baltijas flotes komandierim, ar kuru tas tika pakļauts Ļeņingradas kara apgabala komandierim Mereckovam. Flotei tika uzdots līdz 12. jūnijam būt gatavai Igaunijas un pārējo Baltijas valstu jūras blokādei. Tāpat tika pavēlēts nodrošināt gaisa telpas kontroli un būt gataviem desanta izsēdināšanai Tallinā un Paldiskos.[1]
1940. gada 14. jūnijā padomju armija bloķēja Igauniju no jūras un gaisa. 15. jūnijā tika notriekta pasažieru lidmašīna Kaleva, kas veica lidojumus starp Tallinu un Helsinkiem.[2]
Ultimāts un okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
16. jūnija 15.20 PSRS iesniedza ultimātu Igaunijai, atbildei tika dotas 8 stundas. Ultimāts apvainoja Igauniju slepenas pretpadomju alianses veidošanā, Savstarpējās palīdzības pakta neievērošanā un pieprasīja valsti izveidot PSRS draudzīgu valdību, kā arī atļaut neierobežota padomju karaspēka ievešanu valstī.[3] Igaunijas valdība pieņēma lēmumu nepretoties un pieņemt padomju prasības. Papildus jau valstī esošajam garnizonam, 17. jūnijā valstī iegāja 6 padomju kājnieku divīzijas, tanku brigāde, kā arī flotes un aviācijas vienības, kopumā Igaunijā iegāja vēl vismaz 100 000 padomju armijas karavīru.
Armijas ieiešana Igaunijā sākās 17. jūnijā 6.00, vēl pirms oficiālās vienošanās noslēgšanas. 17. jūnija rītā Johans Laidoners satikās ar Ļeņingradas kara apgabala pavēlnieku Mereckovu Narvā, lai parakstītu vienošanos par armijas ieiešanu Igaunijā, taču lielākā daļa kontingenta jau bija iegājusi dziļi Igaunijas teritorijā un armijas vienības no padomju bāzēm bija gandrīz sasniegušas Tallinu.[4] Pēc padomju pieprasījuma Laidoners arī aizliedza publiskas demonstrācijas, aizliedza ieroču pārdošanu un visiem ieroču īpašniekiem uzdeva tos nodot tuvākajās armijas kazarmās vai policijas iecirknī līdz 19. jūnija 15.00, tāpat tika aizliegts veikt fotografēšanu publiskās vietās.[5]
1940. gada 17. jūnijā Tallinā iegāja padomju karaspēks, ostā ienāca Baltijas flotes kuģi un izsēdināja desantu. Tajā pašā dienā sākās apjomīga ēku ekspropriācija Sarkanās Armijas vajadzībām.
18. jūnijā Padomju Savienības vēstniecības tirdzniecības padomnieks Bočkarjovs jau nosauca pirmos marionešu valdības ministru kandidātus. Pēc padomju pavēles no 18. jūnija igauņu policija sāka aizturēt poļu viesstrādniekus, lai atklātu viņu vidū esošos virsniekus.
Nepretošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdzīgi kā 1939. gada oktobrī, Prezidents Petss izlēma militāri nepretoties padomju karaspēkam, lai pasargātu igauņu tautu no nevajadzīgas asinsizliešanas. 18. jūnija vakarā premjers Uluots uzstājās ar radio runu, kurā teica, ka valdība ir pieņēmusi PSRS prasības, valstī tiek izvietots padomju karaspēks. Lai arī valdība ir iesniegusi demisiju tā turpina strādāt līdz jaunas izveidošanai. Premjerministrs uzsvēra, ka Igaunijā turpina pastāvēt esošā konstitucionālā iekārta un iedzīvotājiem ir jāsaglabā miers.[6]
Aprēķināts, ka gandrīz 25 000 igauņu krita Otrajā pasaules karā vācu vai padomju armijās. Laikā no 1940. līdz 1945. gadam Igaunija zaudēja 21% iedzīvotāju, vēl vairāki desmiti tūkstoši tika nogalināti un izsūtīti pēckara represijās.[7] Šajā kontekstā dažas dienas vai pat stundas ilga pretošanās Padomju Savienībai nebūtu nemaz tik pašiznīcinoša. Taču jāpatur prātā, ka 1940. gada jūnijā nevienam nebija zināma vēstures turpmākā gaita.
Skaitīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Прибалтийская операция 1940 г.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 26. februārī. Skatīts: 2014. gada 7. februārī.
- ↑ «The process of occupying Estonia in 1940». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. janvārī. Skatīts: 2014. gada 7. februārī.
- ↑ «Padomju Savienības paziņojums Latvijai un Igaunijai». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2014. gada 7. februārī.
- ↑ «Narva agreement». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 15. septembrī. Skatīts: 2014. gada 7. februārī.
- ↑ «Soļi kārtības uzturēšanai Igaunijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2014. gada 7. februārī.
- ↑ «Igaunijas Ministru prezidenta prof. Uluotsa radioruna». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2014. gada 7. februārī.
- ↑ Foreign Policy of Estonia in 1939-1940