Igaunijas vietējā

Igaunijas vietējā
Izcelsme	Igaunija
Īpašības
Svars	Tēviņi: 800—900 kg
	Mātītes: 450—550 kg
Augstums skaustā	Mātītes: 127,5 cm
Krāsa	Brūna
Liellops

Igaunijas vietējā (IV; igauņu: Eesti maatõug) jeb Igaunijas vietējā govs (Eesti maatõugu veis) ir vecākā Igaunijā izveidotā piena liellopu šķirne. Lopiem ir neliels augums, bez ragiem (toli), to krāsa variē no gaiši dzeltenbrūnas līdz sarkanai. Vietējās šķirnes liellopi ir spēcīgi un izturīgi. Govis salīdzinoši nedod daudz piena, bet piens ir kvalitatīvs. Škirne ir uz izzušanas robežas.

Šī šķirne ir īpaši piemērota mazām saimniecībām un ekoloģiskai lauksaimniecībai, jo tā ir izturīga un labi pielāgota Igaunijas klimatiskajiem apstākļiem, tostarp aukstām ziemām un mitriem apstākļiem. Govis ir izturīgas pret slimībām un spēj izdzīvot ar pieticīgiem resursiem. Igaunijas vietējie liellopi ir piemēroti krustošanai, jo tie var nodot savas atšķirīgās īpašības citām šķirnēm.

Vēsture

Igaunijas vietējās liellopu šķirnes uzlabošanu 1845. gadā pirmais uzsāka muižnieks Vasilijs fon Cukerbekers. Savukārt 1910. gadā Aleksandera Lilienblata vadībā sākās plaša mēroga un nepārtraukts ciltsdarbs. Tolaik mērķis bija izaudzēt vidēja lieluma, stingras uzbūves, izturīgus, ar augstu piena izslaukumu un tauku saturu, ekonomiskus, tolus piena liellopus. 1914. gadā tika atvērta Igaunijas liellopu ciltsgrāmata. 1920. gada 20. aprīlī tika nodibināta Igaunijas liellopu audzētāju biedrība. Pirms 1940. gada Igaunijā bija aptuveni 20 000 Igaunijas vietējās šķirnes liellopu.

Pēc Otrā pasaules kara Igaunijas vietējo liellopu populācija ievērojami samazinājās, un šķirne bija uz izmiršanas robežas inbrīdinga dēļ. Lai to apturētu, no 1955. līdz 1967. gadam tika veikta krustošana ar Džērsijas un Somijas buļļiem. 1980. gadā šķirnes liellopu skaits bija 2000.

1993. gada Igaunijas vietējo šķirni iekļāva Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas izveidotajā pasaules apdraudēto šķirņu sarakstā. 2022. gadā bija tikai aptuveni 760 igauņu šķirnes liellopu.

Lielākā saimniecība, kur tika audzētas Igaunijas vietējās šķirnes govis, bija Antsa Āmana saimniecība. 2025. gada janvārī viņš nolēma gaļas pārstrādei nodot gandrīz visus šīs šķirnes lopus. Lauksaimniece Viktorija Gošovska uzņēmās iniciatīvu un uzņēma savā saimniecībā šos vietējās šķirnes lopus.

Izskats un īpašības

Igaunijas vietējie liellopi galvenokārt ir toli (bez ragiem). Krāsa variē no dzeltenbrūnas līdz sarkanai; buļļiem ir tumšāka mugura un ķermenis. Galva ir gaiša, maza, vidēja garuma, ar šauru pieri. Kakls ir plāns un vidēji garš. Krūškurvis ir vidēji plats un pietiekami dziļš. Mugura ir līdzena. Aizmugurējās ceturtdaļas ir garas un bieži vien jumta formas. Pakaļkājas bieži vien ir savērstas tā, ka ceļgali (vai precīzāk — locītavas pie pakaļējiem nagiem) ir savērsti iekšpusē, bet pēdas izliektas uz ārpusi. Tesmenis ir vidēja lieluma, ar vienlīdz attīstītiem ceturtdaļām, bieži vien apaļīgas vai vannai līdzīgas formas. Ķermeņa uzbūve ir smalka, un forma ir kompakta. Muskuļi bieži vien nav labi attīstīti. Govju augstums skaustā ir 124,9 cm, krūšu dziļums 66,2 cm, krūšu apkārtmērs 186,4 cm; dzīvsvars govīm ir 450—550 kg, buļļiem 800—900 kg, sasniedzot 1000 kg.

Vidēji Igaunijas vietējās šķirnes govis dod apmēram 3000 — 4000 litru piena gadā, atkarībā no barošanas apstākļiem un kopšanas. Lai gan izslaukums ir salīdzinoši mazāks nekā modernajām piena šķirnēm, vietējās šķirnes govis izceļas ar piena augsto tauku un olbaltumvielu saturu, kas padara to vērtīgu piena produktu ražošanā. Lielākais izslaukums ir bijis govij Medi EK 1031-E — 6209 kg piena ar 4,75 % tauku satura (1989. gada dati).

Ārējās saites

• Estonian native cattle, our cultural heritage Arhivēts 2025. gada 12. februārī, Wayback Machine vietnē. Igaunijas Vides ministrija