Ihlās (arābu: الإخلاص, al-ʾIkhlāṣ — ‘Tīrība’, ‘Sirsnība’, ‘Patiesā ticība’, ‘Dieva vienotība’) ir 112. sūra Korānā, viena no īsākajām, taču teoloģiski visnozīmīgākajām islāma svētā teksta nodaļām. Tā sastāv no četrām ājām un tiek uzskatīta par koncentrētu islāma monoteisma (tauhīdas) apliecinājumu — ticības “attīrīšanu” un veltīšanu vienīgi Dievam. Sūras saturs uzsver Allāha absolūto vienotību, mūžīgumu un nedalāmību, kategoriski noraidot jebkādu Viņa līdzību ar radītām būtnēm vai līdzdalību radīšanas aktā. Tādējādi “Al-Ikhlās” tiek interpretēta kā pilnīgs un īss ticības kopsavilkums, kas atspoguļo tahīda doktrīnas kodolu — Dievs ir viens, mūžīgs un nepārspējams.
Sūra ir pazīstama arī ar alternatīvajiem nosaukumiem at-Tawḥīd (“Dieva vienotība”) un al-Tanzīh (“Dieva transcendence”), kas akcentē tās teoloģisko nozīmi. Islāma tradīcijā Ihlās tiek plaši skaitīta ikdienas lūgšanās un komentāros, un hadītu avotos tās garīgā nozīme tiek pielīdzināta trešdaļai visa Korāna. Sūras tekstā izteiktais formulējums — “Viņš ir Allāhs — Viens; Allāhs, Mūžīgais Patvērums; Viņš nedzemdina un nav dzimis; un Viņam nav neviena līdzinieka” — tiek uzskatīts par kristāldzidru tauhīdas artikulāciju, kas iemieso islāma ticības būtiskāko un visuniversālāko principu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ihlās.
