Ikšķiles vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Ikšķiles vēsture aptver laika posmu kopš Ikšķiles izveidošanās Daugavas Līvzemes teritorijā līdz mūsdienām.

Livonijas bīskapijas centrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1185. gadā Gotlandes akmeņkaļi Ikšķilē uzmūrēja Livonijas bīskapa pili ar kapelu jeb baznīcu. 1186. gadā Brēmenes virsbīskaps iecēla Zēgebergas klostera (pie Lībekas) mūku Meinardu par pirmo Ikšķiles bīskapu, viņa vadībā Ikšķile kļuva par katoļticības izplatības centru Latvijā. Gan pirmais bīskaps Meinards, gan otrais - Bertolds, tika apglabāti Ikšķiles baznīcas iekšienē (bīskaps Meinards vēlāk tika pārapbedīts Doma baznīcā Rīgā). 1201. gadā trešais Ikšķiles bīskaps Alberts pārcēla Livonijas bīskapijas centru uz Rīgu. Krusta karu laikā Ikšķiles pilij vairākas reizes uzbruka Daugavas kreisajā krastā dzīvojošo zemgaļu karaspēks, bet 1203. un 1206. gadā pili centās ieņemt Polockas kņazs Vladimirs. 1201. gadā bīskaps Alberts izlēņoja Ikšķiles pils novadu bruņiniekam Konrādam no Meiendorpas un pārcēla bīskapa sēdekli uz Rīgu.

Ikšķiles pilsnovads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1257. gadā bīskapa lēnis nonāca Bardevisu dzimtas īpašumā (drīzumā Bardevisi pieņēma Ikšķiļu vārdu). Zviedru Vidzemes periodā 1638. gadā Ikšķiles pilsnovadā ietilpa astoņas muižas, no kurām bagātākās bija Ikšķiles un Tīnūžu muiža. 19. gs. Ikšķiles pagastā bija divas muižas - Ikšķiles un Berkavas muiža. Līdz ar Rīgas - Daugavpils (Dinaburgas) dzelzceļa līnijas atklāšanu 1861. gadā Ogre strauji sāka veidoties par vasarnīcu rajonu. Izveidojoties Ogrei, kas sākotnēji ietilpa Ikšķiles pagastā, Ikšķiles pagasta platība pakāpeniski tika samazināta. Vēl 19. gs. beigās Ogres tagadējā centrā atradās Ikšķiles muižas Ogresgrīvas pusmuiža.

Rīgas-Polockas ceļš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cauri novadam stiepās senais Rīgas - Polockas tirdzniecības ceļš, kas kalpoja vairāk nekā 700 gadu. Tagad saglabājies tikai neliels šā ceļa posms gar Daugavu augšpus Ikšķiles. Daudzus gadsimtus pa Daugavu uz Bizantiju braukuši vikingi. Pa šo ceļu soļojuši daudz karotāju - zemgaļi, leiši, krustneši, Polockas kņaza Vladimira kara draudze, Krievijas cara Jāņa Briesmīgā karapulki, zviedri, poļi, franču imperatora Napoleona karaspēks, vācu ķeizara Vilhelma II, kā arī Hitlera un Staļina karotāji. Abpus ceļam jau izsenis ritējusi rosīga tirdzniecība, zvejniecība, amatniecība un zemkopība. Līdz pat 1861. gadam šo ceļu izmantoja arī zirgu pasta satiksmei pa Maskavu, vēlāk tālsatiksmei tika izmantota dzelzceļa līnija Rīga-Orla.

No 1863. gada no Rīgas caur Ikšķili uz Baldoni bija zirgu pajūgu satiksme, ko 1920. gados nomainīja t.s. "konkas" (zirgu tramvaja) maršruts Ikšķiles stacija - Baldone (abos gadījumos darbojās pārceltuve pār Daugavu).

Pirmais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ikšķilei pretējā Daugavas krastā atrodas Nāves sala, kur no 1915. gada līdz 1917. gadam tika aizstāvēts apmēram 2 km2 liels Krievijas armijas placdarms - toreiz pussala, bet mūsu dienās tik tiešām sala. Nāves salā uzcelts piemineklis varonīgajiem latviešu strēlniekiem. To 1924. gadā atklāja toreizējais Latvijas prezidents Jānis Čakste. Nāves salā kritušie 75 latviešu strēlnieki un 45 krievu karavīri apbedīti Ikšķiles kapsētā. Pils tika nopostīta jau 17. gs., bet daudzkārt pārbūvēto dievnamu 1916. gadā sagrāva vācu armijas artilērija.

20. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1928. gadā, iegūstot pilsētas tiesības, Ogre atdalījās no Ikšķiles pagasta. Vēl 1920. gados no Ikšķiles pagasta tika atdalīta Sprēstiņu muižas teritorija, kas kļuva par patstāvīgu Ogresgala pagastu. 1933. gadā Ikšķilē netālu no stacijas tika uzcelta jauna luteriešu baznīca. 1940. gadā Ikšķiles pagastā ietilpa Ikšķile, Tīnūži, Turkalne un Berkava (Daugavas kreisajā krastā). Sakarā ar Rīgas HES celtniecību un ūdenskrātuves izveidošanu pirmās mūra baznīcas drupas 1970. gados iekonservēja un salu, uz kuras tās tagad atrodas, paaugstināja un nostiprināja. Zem ūdens atrodas bijušās pils un arī Ikšķiles muižas vieta. Ikšķiles pagastā dzimis un Ikšķilē dzīvojis gleznotājs Jānis Kuga (gleznojis arī altārgleznu jaunajai Ikšķiles baznīcai).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]