Ikšķiles viduslaiku baznīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Svētās Marijas baznīca
Ikskile1.jpg
Baznīcas drupas
Svētās Marijas baznīca (Latvija)
Svētās Marijas baznīca
Svētās Marijas baznīca
Pamatinformācija
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Svētā Meinarda sala, Ikšķile, Latvija
Koordinātas 56°48′56″N 24°30′02″E / 56.815659542749°N 24.5005110071°E / 56.815659542749; 24.5005110071Koordinātas: 56°48′56″N 24°30′02″E / 56.815659542749°N 24.5005110071°E / 56.815659542749; 24.5005110071
Statuss Drupas
Oficiālais nosaukums: Ikšķiles baznīcas drupas
Aizsardzības numurs 2884
Vērtības grupa Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā 1998. gada 18. decembris

Ikšķiles viduslaiku baznīca bija dievnams Ikšķilē, pašreizējā Svētā Meinarda salā. Baznīca un Ikšķiles viduslaiku pils ir vecākās mūra celtnes Baltijā.[1] Nosaukta Svētās Marijas vārdā.[2]

Baznīca Gotlandes akmeņkaļu vadībā uzcelta ap 1184. un 1185. gadu, tās celtniecību ierosinājis katoļu sludinātājs Meinards. Iespējams, baznīca uzcelta koka vai mūra baznīcas vietā. 1186. gadā šī kļuva par bīskapa katedrāli, kad Meinards tika iecelts par bīskapu. 1202. gadā kļuva par Rīgas domkapitula draudzes baznīcu pēc bīskapa rezidences pārcelšanas uz Rīgu. Ikšķiles baznīcā apglabāts gan Meinards, gan Bertolds — abi pirmie Livonijas bīskapi. Bertolda pīšļi gan 14. gadsimtā tika pārvesti uz Doma baznīcu Rīgā.[1]

Dievnams bija 22×11 m liels, celts no kaļķakmens mūra. Draudzes telpā (11,25×11 m) esošais stabs telpu sadalīja divos jomos. Baznīcas plānā un būvformās novērojams Gotlandes viduslaiku baznīcu romānikas stils. Baznīca bija Baltijai neraksturīgā agrīno viduslaiku divjomu baznīcas tipa.[1]

Vairākas reizes līdz 17. gadsimtam baznīca postīta karos. Nopostīta 1656. gada Otrajā Ziemeļu karā. Pēc tam tika veikta atjaunošana un daļēja pārbūve. 1688. gadā, iespējams, Ruperta Bindenšū vadībā veikts plašs remonts. Baznīca izpostīta Lielajā Ziemeļu karā 18. gadsimta sākumā, pēc tam atjaunota. 1864. gadā pie baznīcas novietota bīskapa Meinarda piemiņas plāksne. No 1879. līdz 1881. gadam Johana Daniela Felsko vadībā notika liela pārbūve.[1]

Baznīca nopostīta Pirmā pasaules kara laikā. 1926. gadā tika izstrādāts atjaunošanas projekts, kuru nerealizēja. Līdz mūsdienām ir saglabājušās baznīcas drupas. 20. gadsimta 60. gadu sākumā tika veikta uzmērīšana, arheoloģiskie izrakumi. Vēl tika veikta mūru nostiprināšana un konservācija. Arheologa Jāņa Graudoņa vadībā viss arheoloģiskais komplekss tika izpētīts no 1968. līdz 1975. gadam. Pēc tam līdz 1976. gadam ap baznīcu un pili uzbērta mākslīga sala. 1999. gada sala tika nosaukta Svētā Meinarda vārdā. Sala pasludināta par svētvietu.[1] Salā uzstādīts 10 m augsts metāla krusts un akmens altāris.[3]

Kopš 20. gadsimta 90. gadiem pie baznīcas tiek organizētas Svētā Meinarda dienas.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Latvijas enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2005. 39. lpp. ISBN 9984-9482-3-4.
  2. «Ikšķiles draudze». LELB. Skatīts: 2015. gada 22. jūlijā.
  3. «Ikšķiles baznīcas drupas uz Sv. Meinarda salas». Latvia.travel. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 14. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 22. jūlijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]