Ikonodulija

Ikonodulija (grieķu: εἰκών, eikōn — “attēls”, un grieķu: δουλεία, douleia — “kalpošana”, “godināšana”) ir ikonu un citu svētattēlu godināšana kristīgajā tradīcijā. Ikonodulijas piekritējus sauc par ikonoduliem.

Ikonodulija īpaši nozīmīga kļuva Bizantijas impērijā 8. un 9. gadsimtā, kad notika strīdi starp ikonu aizstāvjiem un ikonoklastiem. Ikonoklasti uzskatīja, ka ikonu godināšana ir elkdievība, savukārt ikonoduli apgalvoja, ka gods netiek izrādīts pašam attēlam, bet gan personai, kura tajā attēlota.

Vēsture

Ikonodulija attīstījās agrīnajā kristietībā, kad kristieši sāka izmantot svētattēlus dievbijībā, baznīcu rotājumos un mācībā. Ikonas uzskatīja par redzamu norādi uz Kristu, Dievmāti, eņģeļiem un svētajiem.

Bizantijā ikonu godināšana kļuva par svarīgu reliģiskās dzīves daļu. Tomēr 726. gadā imperatora Leona III Isaurieša laikā sākās Bizantijas ikonoklasms, kad valsts vara sāka ierobežot un aizliegt ikonu godināšanu.

Ikonoduliem īpaši nozīmīgi bija mūki, kuri bieži aizstāvēja ikonas pret imperatora politiku. Starp ievērojamākajiem ikonu aizstāvjiem bija Damaskas Joans, kurš rakstīja teoloģiskus darbus par ikonu godināšanas pareizību.

787. gadā Otrais Nīkajas koncils nosodīja ikonoklasmu un atjaunoja ikonu godināšanu. Koncils noteica, ka ikonām drīkst izrādīt cieņu, taču pielūgsme pienākas tikai Dievam.

Ikonoklasmu Bizantijā vēlreiz atjaunoja 815. gadā, bet galīgi beidzās 843. gadā, kad pasludināja Pareizticības triumfu. Pēc tam ikonodulija kļuva par neatņemamu Austrumu Pareizticīgās baznīcas tradīcijas daļu.

Teoloģija

Ikonodulijas pamatā ir uzskats, ka ikona nav elks un netiek pielūgta kā materiāls priekšmets. Ikonai izrādītais gods pāriet uz attēloto personu.

Svarīgs ikonodulijas arguments ir Kristus iemiesošanās. Tā kā Kristus kļuva par cilvēku un bija redzams, viņu var attēlot cilvēka veidolā. Ikonoduli uzskatīja, ka Kristus attēlošanas noliegšana apdraud pareizu izpratni par viņa cilvēcisko dabu.

Ikonodulijā tiek nošķirta pielūgsme, kas pienākas tikai Dievam, un godināšana, ko var izrādīt ikonām, svētajiem un svētām lietām. Šo nošķīrumu apstiprināja Otrajā Nīkajas koncilā.

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)