Ilmārs Lazovskis
| ||||||||||||||||||||
Ilmārs Lazovskis (dzimis 1931. gada 19. novembrī, miris 2003. gada 19. oktobrī) bija latviešu medicīnas doktors, profesors. Sniedzis ieguldījumu medicīnas terminoloģijas un iekšķīgo slimību nozares izaugsmē Latvijā.[1]
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1931. gada 19. novembrī Rīgā.[2] Mācījās Rīgas 1. vidusskolā, studēja Rīgas Medicīnas institūtā (1950—1956),[1] strādāja Gulbenes slimnīcā (1956—1959), pēc tam studēja RMI aspirantūrā Kristapa Rudzīša vadībā (1959—1962).[1] 1964. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju. Papildinājās Edinburgā un Londonā (1971—1972). No 1977. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Medicīnas terminoloģijas apakškomisijas vadītājs. 1978. gadā I. Lazovskis aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju, tajā pašā gadā viņu ievēlēja par RMI profesoru. 1980. gadā viņš bija Lincas universitātes slimnīcas Krankenhaus der Elisabethinen viesprofesors Austrijā.
I. Lazovskis bija RMI Fakultātes terapijas katedras un klīnikas vadītājs (1972—1995), pēc tam Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas 1. Iekšķīgo slimību klīnikas vadītājs (1995—1998).[1]
Atmodas laikā iesaistījās Latvijas Tautas frontē.[1] 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.[3] Bija Latvijas Ārstu biedrības pirmais viceprezidents pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadu sākumā.[1] Latvijas Nacionālā Neatkarības Kustība (LNNK) 1993. gadā viņu izvirzīja valsts prezidenta amatam[4], bet Lazovskis atsacījās izvirzījumu pieņemt[5]. Saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni 1995. gadā[1] un no 1995. līdz 1999. gadam Triju Zvaigžņu ordeņa domes loceklis[6]. 1998. gadā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs un LZA viņam piešķīra Paula Stradiņa balvu.
Miris 2003. gada 19. oktobrī Rīgā.[1]
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Kamēr vēl: publicistikas izlase. (sast. Arnis Vīksna). Rīga: Nacionālais apgāds, 2005. - 447 lpp.
- Klīniskie simptomi un sindromi. Rīga: Nacionālais medicīnas apgāds, 2001. - 1184 lpp.
- Kā atklāt un ārstēt nieru slimības. (kopā ar Aivaru Pētersonu un Egilu Vēverbrantu, 1998)
- Praktiskā nefroloģija. (kopā ar Uldi Brūveri un Hariju Čerņevski, 1990)
- Praktiskā reimatoloģija. (kopā ar Ivaru Siliņu, 1988)
- Iekšķīgo slimību pamati. Rīga: Zvaigzne, 1985. - 416 lpp.
- Veselība un slimības: kā mēs tās veicinām. Rīga: Zinātne, 1983. - 62 lpp.
- И. Р. Лазовскис. Справочник клинических симптомов и синдромов. Maskava: Медицина, 1981. - 511 lpp. (krieviski)
- Klīniskie simptomi un sindromi. Rīga: Zvaigzne, 1971. - 837 lpp. (latviski un krieviski)
Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- LZA korespondētājloceklis (1990), īstenais loceklis (1992),
- Triju Zvaigžņu ordenis (1995),
- LZA Paula Stradiņa balva (1997),
- AML Kristapa Rudzīša balva (1999),
- 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme (2003).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 LETA. «Miris profesors Ilmārs Lazovskis». Delfi.lv, 2003. gada 21. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 15. aprīlī.
- ↑ «Ilmāra Lazovska piemiņas stipendija». Vitolufonds.lv. Skatīts: 2012. gada 15. aprīlī.
- ↑ No grāmatas "Ivars Ķezbers DURVĪS. Tā tas bija", citēts Izolējami 'X stundā' — slepens dokuments ar arestējamiem Atmodas laika latviešiem delfi.lv 2015. gada 5. maijā
- ↑ http://tautastribunals.eu/?p=4728
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. augustā. Skatīts: 2016. gada 19. septembrī.
- ↑ http://www.apinis.lv/books/100%20LV%20web/100%20LV%2076%20Ilm%C4%81rs%20Lazovskis.pdf[novecojusi saite]
|