Imeretijas Karaliste

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
იმერეთის სამეფო
Imeretijas Karaliste
Karaliste
Flag of Kingdom of Georgia.svg
1260 – 1810 Flag of Russia.svg

Ģerbonis of Imeretijas Karalistes

Ģerbonis

Location of Imeretijas Karalistes
Pārvaldes centrs Kutaisi
Valoda(s) gruzīnu valoda
Reliģija pareizticība
Valdība Monarhija
Cars
 - 1260-1293 Dāvids I
 - 1789-1810 Solomons II
Vēsturiskais laikmets Viduslaiki
 - Dāvida I kronēšana pēc Gruzijas Karalistes sadalīšanās 1260
 - Gruzijas aneksija 1330
 - Neatkarības atjaunošana 1455
 - Vasaļatkarība no Osmaņu Impērijas 1555. gada 29. maijs
 - Vasaļatkarība no Krievijas Impērijas 1804. gada 25. aprīlis
 - Varas nodošana Krievijai 1810. gada 20. februāris

Imeretijas Karaliste jeb Imeretijas Cariste (gruzīnu: იმერეთის სამეფო) bija Gruzijas monarhija, kuru ap 1455. gadu nodibināja Bagratīdu nams, kad Gruzijas Karaliste sadalījās konkurējošās Kartlijas, Kahetijas un Imeretijas karalistēs. Taču jau pirms tam Imeretija tika uzskatīta par atsevišķu karaļvalsti Gruzijas Karalistē, kuras kronis piederēja Bagratīdu karaliskās ģimenes jaunākajai līnijai. Šāds stāvoklis aizsākās 1260. gadā pēc tam, kad Gruzijas cars Dāvids VI neveiksmīgi sacēlās pret mongoļu valdīšanu un aizbēga uz Abhāziju. Uz to laiku Gruzija bija mongoļu uzveikta un kā sekas decentralizēta un sadrumstalota, piespiesta pārcelt valdības centrus uz provincēm.

Imeretijas Karalistes ģerbonis tās pastāvēšanas beigu posmā

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski Imeretijas Karaliste aizņēma Imeretijas novadu rietumu Gruzijā ar centru Kutaisi pilsētā. Dažādos laikos tā sevī iekļāvusi arī citus — Samches, Mengrelijas (Odiši), Gurijas, Abhāzijas un Svanetijas novadus un reģionus.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrais posms (līdz 1555. gadam)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

XIV gadsimta sākumā Imeretiju iekaroja Kartlijas karalis Giorgijs V, kurš pamazām izspieda no Gruzijas mongoļus, un apvienoja Imeretiju ar Gruzijas Karalisti austrumos no tās.[1] XIV gadsimta beigās divus gadu desmitus Gruzijai uzbruka Tamerlana armijas, nespējot to pilnībā pakļaut, bet smagi izpostot. Aptuveni kopš 1455. gada Imeretija kļuva par pastāvīgu kaujas lauku starp Gruzijas, Persijas un Turcijas (Osmaņu Impērijas) spēkiem. Īsu laiku (1478—1483) tā atradās arī kaimiņu Kahetijas pakļautībā.

Vidējais posms (no 1555. gada)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1555. gada miera līguma starp Persiju un Osmaņu Impēriju līdz 1804. gadam tā bija Osmaņu impērijas vasalis un maksāja meslus ar vergiem vai naudu un precēm. Šajā laikā tajā netrūka feodālu dumpju, ekonomikā lielu lomu spēlēja vergu tirdzniecība. Laikā, kad Imeretija bija vasaļvalsts, tās sastāvā esošās Samches, Mengrelijas un Gurijas, vēlāk arī Abhāzijas un Svanetijas kņazistes paziņoja par savu neatkarību no Imeretijas un izveidoja pašas savas valdības. Liela daļa šā laika tika patērēta karagājienos, mēģinot atkal pakļaut dumpīgās teritorijas. Persiešu un azerbaidžāņu tekstos reģiona nosaukums tolaik tika mainīts uz "baş açıq", kas burtiski nozīmē "bez šalles ap galvu".[2]

Vēlais posms (no 1752. gada)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tikai XVIII gadsimta otrajā pusē cars Solomons I spēja daudzmaz centralizēt valsti, kurā uz to laiku bija ap 100 prinču vien, nostiprināt baznīcas varu, kā arī aizliegt verdzību. Drīz dumpīgajiem provinču kņaziem un radiniekiem Solomonu izdevās gāzt, un viņam nācās griezties pēc palīdzības pie vietējā osmaņu turku garnizona, ko tie arī sniedza un atjaunoja viņa varu.[3] Cenšoties apvienot Rietumgruziju, viņš 1757. gadā sakāva turkus, ar kuriem bija paspējis sastrīdēties, un noslēdza savienības līgumu ar Kartlijas valdnieku Irakliju II. Solomons I, tāpat kā vairāki viņa priekšgājēji, centās panākt reliģiski radniecīgās Krievijas atbalstu, taču tā sākotnēji izturējās piesardzīgi, nevēloties kaitināt Osmaņu Impēriju. Tomēr pēc kārtējā krievu-turku kara, kurā Krievijas ģenerālim Totlēbenam ar imeretiešu palīdzību izdevās ieņemt Imeretijas galvaspilsētu Kutaisi, Krievija kļuva drošāka. 1774. gada miera līgumā ar Osmaņu Impēriju tika ierakstīts, ka osmaņi atsakās no nodokļu ievākšanas Imeretijā un pārējā Gruzijā.[4] 1783. gadā saskaņā ar Georgijevskas traktātu blakus esošās Kahetija un Kartlija nonāca Krievijas atkarībā.[5] Pēc Solomona I nāves iekšējie konflikti atjaunojās. Vienā no tiem Krievija nostājās troņa pretendenta pusē, un 1804. gada 25. aprīlī Imeretijas karalis Solomons II bija spiests pieņemt Krievijas vasaļa statusu, no kura pie pirmās izdevības mēģināja atbrīvoties, bet 1810. gadā pēc pilnīgas Gruzijas sagrābšanas viņš tika arestēts. Viņam šai gadā vēl izdevās izbēgt no gūsta un sarīkot vēl vienu sacelšanos, bet tā vairs neko nedeva — viņš tika noņemts no troņa, un Imeretijas Karaliste kļuva par Krievijas Impērijas Imeretijas provinci.

Imeretijas karaļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imeretijas pirmais nams[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dāvids I (1258–1293)
  • Konstantīns I (1293–1326)
  • Mihails (1326–1329)
  • Bagrats I (1329–1330)
  • Brīvs tronis (1330–1387)
  • Aleksandrs I (1387–1389)
  • Giorgijs I (1389–1396)
  • Konstantīns II (1396–1401)
  • Demetrijs I (1401–1455), ko Gruzijas Aleksandrs I atzina tikai par hercogu

Imeretijas otrais nams[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Demetrijs II (1446–1452)
  • Bagrats II (1463–1478)
  • Aleksandrs II (1478–1510)
  • Bagrats III (1510–1565)
  • Giorgijs II (1565–1585)
  • Leons (1585–1588)
  • Rostoms (1588-1589, 1590-1605)
  • Bagrats IV (1589–1590)
  • Giorgijs III (1605–1639)
  • Aleksandrs III (1639–1660)
  • Bagrats V (1660–1661, 1663–1668, 1669–1678, 1679–1681)
  • Vahtangs Čučunašvili (1661–1663) [6]
  • Arčils (1661-1663, 1678-1679, 1690-1691, 1695-1696, 1698)
  • Demetrijs III (1663–1664) [6]
  • Georgs IV (1681–1683) [6]
  • Aleksandrs IV (1683–1690, 1691–1695)
  • Giorgijs V (1696–1698) [6]
  • Simons (1699–1701)
  • Mamija (1701–02, 1711, 1713) [6]
  • Giorgijs VI (1702–1707) [6]
  • Giorgijs VII (1707–11, 1712–13, 1713–16, 1719–1720)
  • Giorgijs VIII (1716) [6]
  • Aleksandrs V (1720–1741, 1741–1746, 1749–1752)
  • Giorgijs IX (1741)
  • Mamuka (1746–1749)
  • Solomons I (1752–1766, 1768–1784)
  • Teimurazs (1766–1768)
  • Dāvids II (1784–1789, 1790–1791)
  • Solomons II (1789–1790, 1792–1810)

Imeretijas nama galvas pēc 1815. gada[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā Imeretijas Solomonam II nebija dēlu, viņš pasludināja par karali karaļa Dāvida II dēlu princi Konstantīnu un viņa vīriešu dzimuma vecākos pēcnācējus par Imeretijas Karalistes troņa mantiniekiem.

  • Troņmantnieks princis Konstantīns (I) (1815–1844), ķēniņa Dāvida II dēls
  • Troņmantnieks princis Konstantīns (II) (1844–1885), prinča Konstantīna (I) dēls
  • Troņmantnieks princis Mihails (1885–1888), prinča Konstantīna (II) dēls
  • Troņmantnieks princis Giorgijs (I) (1888–1932), prinča Mihaila dēls
  • Troņmantnieks princis Giorgijs (II) (1932–1972), prinča Giorgija (I) dēls, nebija mantinieku
  • Troņmantnieks princis Konstantīns (III) (1898–1978), prinča Giorgija (I) jaunākais brālis (I)

Pēc troņmantnieka prinča Konstantīna (III) nāves 1978. gadā izbeidzās šīs līnijas vīriešu pēcnācēji, un Imeretijas Bagratīdu nama vadība tika atdota princim Iraklijam Bagratīdam (1925–2013), prinča Grigola dēlam, Imeretijas karaļa Zālamana I (1752–1784) jaunākā brāļa prinča Bagrata vīriešu dzimuma pēcnācējam.

  • Troņmantnieks princis Iraklijs (I) (1978–2013)
  • Troņmantnieks princis Dāvids (2013–2017), atdeva troni savam dēlam
  • Troņmantnieks princis Iraklijs (II) (no 2017) [7]

Alternatīvā vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gruzīnu mistiķis Giorgijs Iberioni paziņoja, ka Gruzijas un Latvijas vēsturisko reģionu Imeretijas un Imeras nosaukumi un vēsture ir savstarpēji saistīti un 1992. gadā veica izrakumus Latvijā, meklējot apstiprinājumus savām hipotēzēm.[8][9] Izrakumus filmēja Juris Podnieks.[10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]