Indijas nacionālās atbrīvošanās kustība

Indijas nacionālās atbrīvošanās kustība bija politiska un sabiedriska kustība, kuras mērķis bija izbeigt Lielbritānijas koloniālo pārvaldi Indijā un panākt valsts neatkarību. Kustība attīstījās no 19. gadsimta beigām līdz Indijas neatkarības iegūšanai 1947. gadā.

Par organizētās pretošanās sākumu bieži uzskata Indijas Nacionālā kongresa dibināšanu 1885. gadā. Sākotnēji organizācija centās panākt lielākas politiskās tiesības Indijas iedzīvotājiem Britu impērijas sastāvā, taču vēlāk tās mērķis kļuva pilnīga neatkarība.

20. gadsimta pirmajā pusē kustības līderis kļuva Mahatma Gandijs, kurš popularizēja nevardarbīgas pretošanās un pilsoniskās nepakļaušanās metodes. Viņa vadībā tika organizētas vairākas plašas kampaņas, tostarp Nepakļaušanās kustība, Sāls gājiens un kustība „Pametiet Indiju” (Quit India Movement).

Līdzās Gandijam nozīmīga loma bija arī Džavaharlalam Neru, Subhasam Čandram Bozem un citiem nacionālās kustības līderiem. Daļa neatkarības atbalstītāju iestājās par miermīlīgu cīņu, bet citi izmantoja revolucionāras metodes un bruņotu pretošanos.

Pēc Otrā pasaules kara Lielbritānijas iespējas saglabāt kontroli pār Indiju samazinājās. Pieaugošais politiskais spiediens un masu protesti veicināja sarunas par varas nodošanu. 1947. gada 15. augustā Indija ieguva neatkarību, vienlaikus notika Britu Indijas sadalīšana divās valstīs — Indijā un Pakistānā.

Indijas sadalīšanu pavadīja plaša iedzīvotāju migrācija un reliģiski konflikti starp hinduistu un musulmaņu kopienām, kuros gāja bojā simtiem tūkstošu cilvēku. Neraugoties uz to, Indijas neatkarība kļuva par vienu no nozīmīgākajiem dekolonizācijas procesiem 20. gadsimtā un iedvesmoja nacionālās atbrīvošanās kustības citās Āzijas un Āfrikas valstīs.

Skatīt arī

Atsauces

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Indijas nacionālās atbrīvošanās kustība.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)