Indriķis Reinbergs

Indriķis Reinbergs;
LKOK kapteinis Indriķis Reinbergs pēc LKo apbalvojuma saņemšanas
Personīgā informācija
Dzimis	1894. gada 18. oktobrī [v.s. 6. oktobrī]; Ārlavas pagasts, Talsu apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1941. gadā (46—47 gadu vecumā); Astrahaņa, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija)
Tautība	latvietis
Vecāki	Ģirts Reinbergs un Sofija Lizete
Brāļi	Fricis; Artūrs
Māsas	Melānija; Alma
Dzīvesbiedre	Elza Kalniņa
Bērni	Iveta (?—2019); Aija
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; kapteinis
Dienesta laiks	1914 — 1917; 1918; 1919 — 1921
Valsts	Krievijas Impērija; Baltā kustība; Latvija
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš; Krievijas pilsoņu karš; Latvijas Neatkarības karš
Apbalvojumi	Lāčplēša Kara ordenis nr.3/1607, u.c.
Izglītība	Čugujevas karaskolu
Cits darbs	publicists, aizsargs

Indriķis Eduards Reinbergs (1894—1941?) bija Latvijas Bruņoto spēku virsnieks, dēkainis un publicists. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Dzīvesgājums

Ģimene un jaunība

Dzimis 1894. gada 18. oktobrī [v.s. 6. oktobrī] Ārlavas pagasta Oktes ciema "Skribēs" Ģirta Reinberga un viņa sievas Sofijas Lizetes ģimenē kā vecākais bērns. Indriķim bija 2 brāļi — Fricis (dzīvoja Laidzes pagasta "Tīrumos" pie "Ķīvīškroga") un Artūrs (dienēja Latvijas Bruņoto spēku Kara flotē uz zemūdenes "Spīdola" par matrozi) un 2 māsas — Melānija un Alma (dzīvoja Rīgā). Indriķis pabeidza Ventspils reālskolu, kur mācījās kopā ar Sergeju Staprānu.^[1]

Pirmais pasaules karš

Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gada oktobrī Reinbergs tika iesaukts Krievijas Impērijas armijā un nosūtīts uz Čugujevas karaskolu,^[2] ko pabeidza 1915. gada maijā kā praporščiks.^[3] Tajā pašā mēnesī sāka dienēt 227. Jepifanskas pulkā kā jaunākais virsnieks, piedalījās kaujās tās sastāvā.^[2]^[3] 1916. gadā sasniedza podporučika, pēc tam poručika dienesta pakāpes. 1917. gada janvārī tika paaugstināts par štabskapteini, 24. jūnijā par kapteini. Tā paša gada augustā tika iedalīts 57. kājnieku divīzijas triecienbataljonā. Sakarā ar armijas sabrukumu, 1917. gada 5. oktobrī tika atvaļināts no dienesta.^[3]

Krievijas pilsoņu karš

Krievijas pilsoņu kara laikā darbojās Borisa Savinkova "Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienības" izlūknodaļā, ko vadīja pulkvedis Frīdrihs Briedis, ar kuru Reinbergs bija tiešā kontaktā jau no 1918. gada janvāra. Reinbergs darbojās tiešā Brieža padotībā piecu latviešu virsnieku grupā. Līdzīgi citiem slepenās savienības dalībniekiem, viņš vienlaicīgi strādāja lielinieku dzelzceļa satiksmes iestādē, kurā viņam izdevās iekārtoties, pateicoties kādam pazīstamam lieliniekam — latvietim. Reinbergs kopā ar savu skolas biedru Sergeju Staprānu vairākkārt pildīja F. Brieža uzdevumus, uzņemot sakarus ar ģenerāļa Mihaila Aļeksejeva vadīto Brīvprātīgo armiju Kubaņā.^[4] Pēc savienības sabrukuma, Reinbergs ņēma dalību neveiksmīgajā mēģinājumā atbrīvot apcietināto pulkvedi Briedi, par ko Reinbergam aizmuguriski tika piespriests nāves sods un izsolīta 10 000 rubļu balva viņa atrašanai.^[5] Pats Reinbergs 1919. gadā atgriezās Latvijā.

Latvijas Neatkarības karš

Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gada augustā brīvprātīgi iestājās Latvijas Bruņotajos spēkos kapteiņa dienesta pakāpē.^[2] No 27. augusta bija Lejaskurzemes rajona komandantūras virsnieks,^[3] no 11. septembra Kuldīgas un Aizputes apriņķa komandants,^[2]^[3] no 12. septembra Aizputes apsardzības apriņķa priekšnieks.^[3] Bermontiādes laikā piedalījās Liepājas aizstāvēšanā, tika apbalvots par varonību 1919. gada 4. novembra kaujās Aizputes apriņķī. Pēc bermontiešu sakāves tika nosūtīts uz Latgales fronti.^[2] No 1920. gada 2. februāra bija Vidzemes-Latgales gūstekņu nometnes priekšnieka palīgs, no 6. augusta dienēja Ludzas apriņķa komandantūrā un bija Viļānu un Pildas iecirkņa komandants, no 20. septembra bija Višgorodas iecirkņa komandants.^[2]^[3]

Starpkaru Latvijā

1921. gada 18. aprīlī tika atvaļināts no dienesta.^[3] Viņam tika piešķirta zeme, ko viņš uzdāvināja savam brālim Fricim un pats kādu laiku dzīvoja Talsos. 1922. gada 1. septembrī Talsu Aizsargu bataljonu pārformēja par pulku ar trim bataljoniem, mainot tā nosaukumu — "Talsu apriņķa 1. Aizsargu pulks". Par tā II bataljona komandieri iecēla atvaļināto kapteini Indriķi Reinbergu.^[1] Šajā amatā viņš atradās līdz 1925. gada 7. martam.^[3] Pēc tam dzīvoja Rīgā un Ogrē,^[1] nodarbojās ar memuāru rakstīšanu, presē publicēja rakstus par kara zinību jautājumiem, politiku un Latvijas vēsturi.^[5]

Pēc okupācijas

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 20. decembrī tika arestēts Rīgā. 1941. gada 10. maijā Rīgas apgabaltiesa notiesāja Reinbergu uz 10 gadiem labošanas darbu nometnēs un izsūtīja uz Krieviju.^[2]

Vācu okupācijas laikā 1941. gada 7. jūlija laikraksta "Tēvija" 7. numurā varēja lasīt šādu paziņojumu, ko rakstīja Reinberga sieva:

Sirsnīgi lūdzu katru, kas ko zinātu par manu vīru, atvaļinātu kapteini Indriķi Eduardu Reinbergu, kurš vēl šā gada 11. jūnijā atradās centrālcietuma slimnīcā, paziņot vai uzdot savu adresi Elzai Reinbergai, Aristīda Briāna ielā 17—1.^[1]

Rakstā minētais lūgums palika bez atbildes. Radiem bija tikai zināms, ka I. Reinbergs atradās Astrahaņas cietumā, kur arī miris,^[1] visticamāk 1941. gadā.^[3]^[5]

Literārā darbība

Pirmā publikācija bija raksts:

"Dižgabali krastu aizsardzībā" (1923). // "Artilērijas Apskats" (6./7. nr.)

Presē publicēja arī citus rakstus par kara zinību jautājumiem, politiku un Latvijas vēsturi.

Reinbergs izdeva arī savus memuārus "Cīņa un avantūras divdesmit (1914.–1934.) gados" 3 grāmatās:

"Trīs šāvieni..." (1934)
"Piektā fronte" (1935)
"Priekš 20 gadiem" (1938)

1992. gadā tika publicēti atkārtoti izdevumi Reinberga memuāriem.^[5]

Apbalvojumi

Sv. Staņislava ordenis, II šķira (ar šķēpiem), III, IV šķira,^[2]^[3]
Sv. Annas ordenis, II, III šķira (abi ar šķēpiem), IV šķira,^[3]
Lāčplēša Kara ordenis (1923.15.X)^[3] par 1919. gada 4. novembra kaujām Aizputes apriņķī, pavēlē par apbalvošanu rakstīts:
1919. g. 5. nov. ienaidnieka pārspēka uzbrukuma laikā pie Liepājas R. ar saviem 60 karavīriem noturējās pozīcijās, līdz garnizons atkāpās uz Liepāju. Tur ieradies, ar savām 2 rotām pastiprināja Liepājas garnizonu un būtiski sekmēja bermontiešu sakāvi.

Skatīt arī

Ādams Erdmanis-Birze

Ārējās saites

Indriķis Reinbergs. SEPTIŅI MĒĢINĀJUMI GLĀBT PULKVEDI BRIEDI. // Jaunā Gaita, nr. 169, oktobris 1988.

Atsauces

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 Imants Tamsons. «Lāčplēša ordeņa kavalieris Indriķis Reinbergs». talsuvestis.lv, 2019-11-15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-11-16. Skatīts: 2026-06-05.
1 2 3 4 5 6 7 8 «LKOK nr.3/1607 : Reinbergs, Indriķis». lkok.com. Skatīts: 2026-06-05.
1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 «R». biographien.lv. Skatīts: 2026-06-05.
↑ Jekabsons, Eriks (1997). "Latvieši krievu pretlielinieciskajā kustībā 1918.–1920. g.". Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls (1): 90.–107.
1 2 3 4 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. «Indriķis Reinbergs». literatūra.lv. Skatīts: 2026-06-05.

[:3-1] 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 Imants Tamsons. «Lāčplēša ordeņa kavalieris Indriķis Reinbergs». talsuvestis.lv, 2019-11-15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-11-16. Skatīts: 2026-06-05.

[:0-2] 1 2 3 4 5 6 7 8 «LKOK nr.3/1607 : Reinbergs, Indriķis». lkok.com. Skatīts: 2026-06-05.

[:2-3] 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 «R». biographien.lv. Skatīts: 2026-06-05.

[:12-4] Jekabsons, Eriks (1997). "Latvieši krievu pretlielinieciskajā kustībā 1918.–1920. g.". Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls (1): 90.–107.

[:1-5] 1 2 3 4 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. «Indriķis Reinbergs». literatūra.lv. Skatīts: 2026-06-05.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]