Industrializācija Liepājā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Industrializācija Liepājā ir industrializētās revolūcijas izpausmes Liepājā, kas sākās 19. gadsimta beigās un beidzās ap 20. gadsimta sākumu. Industrializācijai ir raksturīga pāreja no roku darba uz mašīnu darbu. Industrializācijas procesam raksturīgs straujš rūpniecības uzplaukums, ko nevarētu panākt, ja netiktu izgudrotas dažādas mašīnas, kas atviegloja tolaik smago roku darbu. Progress, kas piedzīvots šo divu gadsimtu laikā, ir nesalīdzināms ar to, kas tika piedzīvots iepriekšējos gadsimtos. Par svarīgākajiem industriālās revolūcijas objektiem Liepājā tiek uzskatīts Liepājas tramvajs, Liepājas dzelzceļa tīkls, Sērkociņu fabrika, Liepājas dzelzceļa tilts un ?drāšu fabrika Bekers&CO.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Liepājā bija izveidojusies stabila starppilsētu un sabiedriskā transporta kustība. Starppilsētu pārvadājumiem tika izmantots Liepājas dzelzceļš, bet pilsētā tramvajs. Dzelzceļa pārvadājumi notika pār Liepājas dzelzceļa tiltu, kas tika demontēts 20. gadsimta 80. gadu beigās. Liepājā atradās Latvijas lielākais ražošanas uzņēmums Bakers&CO (Metalurgs), kas šajā laika periodā bija arī vienīgais metalurģijas uzņēmums Baltijas valstīs.

Svarīgākie industriālās revolūcijas objekti Liepājā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas tramvajs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1899. gada 14. septembra rītā pilsētā oficiāli sāka kursēt tramvajs pa līniju pilsētas tilts — Karosta ar maksimālo ātrumu 15 km/h.[1] Atsaucība bija liela, cilvēki jau sen bija gribējuši atrast ātrāku un ērtāku veidu, kā pārvietoties. Tramvajs joprojām ir viens no galvenajiem sabiedriskā transporta veidiem Liepājā. Šobrīd tas ir ātrākais tramvajs Latvijā, jo tā vidējais ātrums sasniedz 17,25 km/h. Mūsdienās vasaras sezonā tramvaju iespējsms izmantot arī kultūras redzesloka paplašināšanai, jo ir izveidots speciāls kultūras tramvajs, kurā spēlē mūziku, dejo un dzied.

Liepājas dzelzceļš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā dzelzceļa līnija Liepāja-Romna tika atklāta 1871. gadā. Laikā no 1927. līdz 1935. gadam tika atklātas Liepājas — Jelgavas un Liepājas — Kuldīgas līnijas. Rosīgā saimnieciskā dzīve Liepāju pārvērta par vienu no lielākajiem kravu pārkraušanas centriem, neskatoties uz to, ka tajā pašā laikā uz Liepāju brauca ļaudis no visas Krievijas un apmetās emigrantu mājās, gaidot kuģus aizceļošanai. Mūsdienās Liepāja ir galastacija tikai vienai līnijai — Jelgava—Liepāja. Līnijā pastāv kravu pārvadājumi un neliela pasažieru satiksme maršrutā Rīga—Liepāja—Rīga.

Sērkociņu fabrika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas sērkociņu fabrika, kāda tā zināma mūsdienās, savos darbības pirmsākumos ar sērkociņu ražošanu nebūt nenodarbojās. Tolaik, 1890. gadā tika nodibināta koka līstīšu fabrika, lai izstrādājumus eksportētu uz ārzemēm. Saražotos skaliņus sūtīja arī uz Kuldīgu, kur tos apstrādāja tālāk. Kuldīgas "Vulkāns" un Liepājas "Vulkāns" (tagadējo "Liepājas sērkociņu" agrākais priekštecis) bija viens un tas pats uzņēmums un piederēja vienam īpašniekam. Jau nākamajā gadā ražošana tika paplašināta un izveidota sērkociņu fabrika, bet vēl pēc pāris gadiem, 1894. gadā, sērkociņu fabrikai mainījās īpašnieks, un tā piedzīvoja vēl vienu paplašināšanu, līdz, sākoties 1906. gadam, Kuldīgas un Liepājas sērkociņu fabrikas kopā ar Lapšina sērkociņu fabriku tika apvienotas akciju sabiedrībā "Vulkāns". Toreiz, 19. gadsimta beigās, sērkociņu darinātāji varēja saražot 250 000 sērkociņu kastīšu dienā, tātad aptuveni 91 000 000 sērkociņu kastīšu gadā. Lieli preču pasūtījumi tika izvesti arī uz ārzemēm, piemēram, caur Londonu uz Lielbritānijas kolonijām.

Liepājas dzelzceļa tilts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas dzelzceļa tilts pār Liepājas ezera kanālu, kas savieno ezeru ar jūru. Tilts uzcelts 1879. gadā, lai nodrošinātu kravu plūsmu pa Liepājas — Romnas dzelzceļa līniju. Tilts kā pilsētas saimnieciskā uzplaukuma apliecinātājs kalpoja līdz 20. gadsimta 80. gadu beigām, kad to demontēja, ignorējot tā vēsturisko vērtību.

Drāšu fabrika Bekers un CO[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rūpnīcas dzimšanas diena ir 1882. gada 28. septembris. Saskaņā ar vēstures dokumentiem, tieši šajā dienā pēc 1. ģildes tirgoņa Ādolfa Bekera iniciatīvas sāka celt Bekera un Co stiepļu un naglu rūpnīcu. 130 gadu laikā uzņēmums nosaukumu mainījis deviņas reizes. Metalurgs līdz šim bija bijis kā lielākais ražošanas uzņēmums Latvijā, vienīgais metalurģijas uzņēmums Baltijas valstīs, tomēr uzņēmuma nākotne vairs nav skaidra.

Liepājas Universitāte (Krišjāņa Valdemāra iela 4)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1894. gadā Liepājas Nikolaja ģimnāzija. Vēlāk 1920. gadā Valsts Liepājas tehnikums. Agrāk bija zēnu skola, kurā varēja apgūt matroža un inženieru profesiju. Tagad skola ir pārtapusi par Liepājas Universitāti.

Liepājas sanatorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Celta 1902. gadā doriešu stilā pēc P.M. Berči (Bertchy) projekta. Tajā bija 30 greznas istabas, kas aprīkotas ar siltām jūras ūdens vannām, ūdensdziedniecības nodaļa, garaiņu romiešu un īru pirtis. Pēc tam, kad 1925. gadā Liepājas ezerā tika atklātas dziednieciskās dūņas, 20.-30.gados tur tika iekārtota mehanizēta dūņu vannu un komprešu nodaļa, ogļskābes vanna un sēra vannu nodaļas. Pēc Otrā pasaules kara peldu iestāde, tagad saukta par sanatoriju, atsāka darboties 1946. gadā; tika veikts vērienīgs remonts. 1978. gadā 1,3 kilometru dziļumā pie sanatorijas atklāja pazemes ezeru ar augstvērtīgu minerālūdeni, ko izmanto vēl joprojām - Centrālās slimnīcas dziednieciskajām vannām. Sanatorija darbojās līdz 1994. gadam. Ēka mūsdienās stāv neizmantota.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]