Infekciozā mononukleoze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mononukleozei raksturīgi ādas izsitumi
Mononukleozei raksturīgs rīkles iekaisums

Infekciozā mononukleoze (no grieķu manos — 'viens' un nucleus — 'kodols') ir akūta infekcijas slimība, ko izraisa Epstaina—Bāras vīruss, kas pieder pie herpesvīrusu grupas Herpesviridae.

Ar infekciozo mononukleozi var saslimt jebkurā vecumā. Parasti tas notiek bērnībā un pusaudža gados ar klasisko simptomu ainu: drudzi, sāpēm kaklā (faringīts), ādas izsitumiem, limfmezglu palielināšanos (limfadenopātija) un vispārējo vājumu, kas var ilgt vairākas nedēļas. Pavisam mazi bērni bieži pārslimo vieglā formā, simptomi viņiem var palikt pat nepamanīti. Komplikācijas, tādas kā konjunktivīts, hemolītiskā anēmija, aplastiskā anēmija, trombocitopēniskā purpura, agranulocitoze, hepatīts un liesas bojājumi, perikardīts, miokardīts, meningoencefalīts ir vairāk raksturīgas pieaugušajiem. Ar mononukleozi slimo tikai vienreiz dzīvē, pēc pirmās inficēšanās ar Epšteina-Barra vīrusu, kas vēlāk paliek organismā neaktīvs līdz cilvēka dzīves beigām[1]. Slimniekiem ar pavājinātu imunitāti, piemēram AIDS slimniekiem, var attīstīties ļaundabīga potenciāli nāvējoša B-limfocītu proliferācija[2].

Epidemioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Epšteina-Barra vīruss ir ļoti izplatīts visā pasaulē. Apmēram 50 % pusaudžu un 90 % pieaugušo ir tā nesēji. Tā iesaistība ir pierādīta arī Hodžkina slimības, Burkita limfomas, deguna dobuma un rīkles karcinomas ierosināšanā[2]. Novērojumi liecina, ka inficēšanās ar šo vīrusu ir saistīta ar paaugstinātu risku vēlāk saslimt ar dažām autoimūnām slimībām[3], it īpaši ar dermatomiozītu, sistēmisko sarkano vilkēdi, reimatoīdo artrītu, Šegrēna sindromu[4][5] un izkaisīto sklerozi[6].

Simptomi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākums parasti ir pēkšņs. Drudzis (38,5-40°C) un nogurums ir ļoti izteikti. Tiem pievienojas galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes, apetītes zudums, bezmiegs. Visbiežāk attīstās rīkles iekaisums ar baltu aplikumu uz mandelēm vai rīkles dziļumā, bet dažreiz tie var būt plēvjaini, netīri pelēki, blīvi aplikumi kas atgādina difteriju. Sāpes apgrūtina rīšanu. Balss ir piesmakusi. Limfmezglu pietūkums ir viens no slimības vadošajiem simptomiem, it īpaši ir palielināti aizmugurējie kakla limfmezgli. Dažreiz var novērot ādas izsitumus, tie ir sīki, lokalizēti uz muguras un kāju augšstilbiem. To veidošanos nereti izraisa penicilīna preparātu lietošana. Attīstās aknu un liesas palielināšanās, kas ļoti retos gadījumos var komplicēties ar spontānu liesas plīsumu. Pēc akūto simptomu pāriešanas nogurums un vispārējs vājums paliek ilgāku laiku, dažreiz nedēļām vai pat mēnešiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Infekcijas slimību laboratorā diagnostika: Epšteina-Barra vīrusa infekcija.». Nacionālais Medicīnas Serviss-Laboratorija. Skatīts: 2014. gada 15. jūlijā.
  2. 2,0 2,1 «Chapitre 3 - Les Herpesviridae - 2ème partie (CMV, EBV, HHV-6, HHV-7, HHV-8 et virus B du singe)». Faculté de Médecine Pierre & Marie Curie: Virologie. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 20. septembrī. Skatīts: 2014. gada 15. jūlijā.
  3. Toussirot E, Roudier J (October 2008). "Epstein–Barr virus in autoimmune diseases". Best Practice & Research. Clinical Rheumatology 22 (5): 883–96. doi:10.1016/j.berh.2008.09.007. PMID 19028369.
  4. Dreyfus DH (December 2011). "Autoimmune disease: A role for new anti-viral therapies?". Autoimmunity Reviews 11 (2): 88–97. doi:10.1016/j.autrev.2011.08.005. PMID 21871974.
  5. Pender MP (2012). "CD8+ T-Cell Deficiency, Epstein–Barr Virus Infection, Vitamin D Deficiency, and Steps to Autoimmunity: A Unifying Hypothesis". Autoimmune Diseases 2012: 189096. doi:10.1155/2012/189096. PMC 3270541. PMID 22312480.
  6. Ascherio A, Munger KL (September 2010). "Epstein–Barr virus infection and multiple sclerosis: a review". Journal of Neuroimmune Pharmacology 5 (3): 271–7. doi:10.1007/s11481-010-9201-3. PMID 20369303.