Ingrija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ingermanlande)
Zviedru Ingrija ar 17. gadsimtā pievienotajām Krievijas teritorijām (Nuv. Ingermanland).
Bijusī Ingermanlandes hercogiste Krievijas impērijas kartē (1745).
Ingrijas, Igaunijas, Letijas, Karēlijas, Nīlandes un Tavastijas provinces 1742. gadā izdotajā Somu jūras līča reģiona kartē. Kartes apakšā attēloti galvenie reģiona cietokšņi, iekaitot Pēterburgu un Kronštati Ingrijā.

Ingrija (zviedru: Ingermanland, igauņu: Ingeri, Ingerimaa, krievu: Ижора, Ингерманландия, Ингрия) ir vēsturisks reģions Krievijas Federācijas ziemeļrietumos, kas lielā mērā sakrīt ar mūsdienu Ļeņingradas apgabala un Sanktpēterburgas teritoriju. Līdz pat 20. gadsimta sākumam līdztekus krieviem to apdzīvoja somugru valodās runājošie ingri jeb ižori, voti, igauņi un somi.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikingu laikmets (8.—11. gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikingu laikmetā Ingriju šķērsoja svarīgais upju tirdzniecības ceļš "no varjagiem un grieķiem" ar Ladogas apmetni pie Volhovas upes kā svarīgāko centru tā ziemeļu daļā. No šejienes cēlušās varjagu dinastijas, kas valdīja Kijevā un Novgorodā, kuru vidū īpaši jāmin Rurika dzimta ("Rurikoviči"), kas no 13. gadsimta valdīja Maskavas lielkņazistē un izveidoja Krievijas cara valsti 16. gadsimtā (Ivans IV). Sākotnēji šī teritorija Novgorodas hronikās tiek dēvēta par Votzemi (Водская пятина), par Ingriju to sāka saukt, pateicoties zviedru ķēniņa Olafa (995—1022) meitai Ingegerdai, kas 1019. gadā salaulājās ar Kijevas kņazu Jaroslavu Gudro un kā kāzu dāvanu saņēma zemes ap Ladogas ezeru.

Novgorodas republikas un Maskavijas pārvaldībā (11.—16. gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

12. gadsimtā Novgorodas republika pakāpeniski ieguva kontroli pār Ingriju, tomēr tai nācās vairākkārt cīnīties ar Zviedriju (zviedru—novgorodiešu kari), Dāniju 1240. gadā Livonijas ordeņa un Dānijas karaļa Ziemeļigaunijas vasaļi Tērbatas bīskapa vadībā iebruka Novgorodas zemēs, ieņēma Izborskas un Pleskavas pilis un Koporji, kurā uzbūvēja koka pili. Kad iebrucēji tuvojās Novgorodai, tās karaspēka vadību pārņēma kņazs Aleksandrs Ņevskis. Turpmākās karadarbības laikā 1241. gadā novgorodieši atguva Pleskavas un Koporjes pilis un uzvarēja livoņus uz Peipusa ezera ledus 1242. gada pavasarī (Ledus kauja). 1280. gadā tika uzbūvēts Koporjes mūra cietoksnis. 1300. gadā zviedri Ņevas upes deltā nodibināja Landskronas cietoksni. 1323. gadā novgorodieši uz salas pie Ņevas iztekas no Ladogas ezera uzbūvē Orešekas (Орешек) cietoksni. Pēc tam, kad Maskavija iekaroja Novgorodas republiku, 1492. gadā Maskavas lielkņazs Ivans III pretī Narvai lika uzbūvēt Ivangorodas cietoksni.

Zviedru Ingrija (16.—18. gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nīenas pilsēta (krievu: Ниенштадт) pie Ņevas ietekas Somu jūras līcī (1698).
Krievijas iebrukums Ingrijā Lielā Ziemeļu kara laikā.

Pēc Livonijas kara zviedri Ingriju pārvaldīja no 1583. līdz 1595. gadam, bet galīgi šo zemi viņiem izdevās iekarot tikai 1617. gadā pēc Stolbovas miera līguma, kas noslēdza Ingrijas karu starp Zviedriju un Krieviju. Ingrija tika sadalīta četrās lēnēs ar centriem Ivangorodā, Koporjē (Caporie), Jamburgā un Noteburgā. Par Ingrijas administratīvo centru 1642. gadā kļuva Nīenas (zviedru valodā Nyen nozīmē Ņeva) pilsēta pie Ņevas ietekas Somu jūras līcī. Pēc krievu uzbrukuma 1656. gadā galvaspilsēta tika pārcelta uz Narvu (Ivangorodu). Zviedri veicināja luterisma izplatīšanos Ingrijā, tomēr sastapa pareizticīgo ižoriešu un votu pretestību. Provincē ieceļoja daudz luterticīgo somu, kuru īpatsvars pakāpeniski pieauga no 41% 1656. gadā līdz 74% 1695. gadā.

Ingrijas ģenerālgubernatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ingrijas ģerbonis
  • Juhans Šite (Johan Skytte, 1629—1634), Zviedru Vidzemes, Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Tērbatā, vēlāk Rīgas pilī
  • Bengts Bengtsons Uksenšerna (Bengt Bengtsson Oxenstierna, 1634–1643), Zviedru Vidzemes un Ingrijas ģenerālgubernators, rezidēja Rīgas pilī 
  • Eriks Jilenšerna (Erik Carlsson Gyllenstierna, 1642–1645), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Nīenas pilī
  • Kārlis Merners (Carl Mörner, 1645–1651), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Nīenas pilī
  • Eriks Stenboks (Erik Stenbock, 1651—1654), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Nīenas pilī
  • Gustavs Evertsons Horns no Marienburgas (Gustaf Evertsson Horn af Marienborg, 1654–1657), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Nīenas pilī, no 1656. gada Narvas pilī
  • Kristers Klāsons Horns no Omines (Krister Klasson Horn af Åminne, 1657–1659), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī
  • Simons Grundels-Helmfelts (Simon Grundel-Helmfelt, 1659—1664, 1668—1673), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī
  • Jakobs Johans Taube (Jacob Johan Taube, 1664–1668, 1673—1681), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī
  • Gustavs Adams Baners (Gustaf Adam Banér, 1678), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī
  • Mārtiņš Šulcs no Aizkraukles (1681—1682), Ingrijas gubernators, rezidēja Narvas pilī
  • Hanss fon Ferzens (Hans von Fersen, 1682—1683), Ingrijas gubernators, rezidēja Narvas pilī
  • Jērans fon Šperlings (Göran von Sperling, 1683–1691), Ingrijas gubernators, no 1687. gada ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī
  • Oto Vilhelms fon Ferzens (Otto Wilhelm von Fersen, 1691—1698), Ingrijas ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī
  • Oto Velinks (Otto Wellingk, 1698–1703), Ingrijas ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī 

Krievu Ingrija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā Ziemeļu kara laikā Ingriju 1702.—1704. gadā iekaroja Pētera I armija un Ņevas deltā nodibināja Sanktpēterburgu, kas 1712. gadā kļuva par Krievijas impērijas galvaspilsētu. Pēc iekarošanas Pēteris I piešķīra Ingrijai hercogistes statusu (герцогство Ижорское), kuras pirmais un vienīgais tās hercogs bija viņa draugs Aleksandrs Meņšikovs. 1708. gadā tika nodibināta Ingermanlandes guberņa, kas 1710. gadā tika pārdēvēta par Sanktpēterburgas guberņu.

Ingrijas luterāņu draudžu somiskie nosaukumi Pēterburgas guberņā (1900).

Pēc tautas skaitīšanas datiem 1897. gadā guberņā dzīvoja 130 tūkstoši somu, 64 tūkstoši igauņu un 21 tūkstotis ižoriešu.

Ziemeļingrijas republika (1920)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļingrijas republikas karogs (1920)

1920. gadā vairākus mēnešus pastāvēja "Ziemeļingrijas republika", kas proklamēja neatkarību no Krievijas, bet beidza pastāvēt pēc Tartu miera līguma parakstīšanas starp Padomju Krieviju un Somiju.

PSRS sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1926. gada tautas skaitīšanā Ļeņingradas apgabalā tika uzskaitīti 115 tūkstoši somu, pie kam apgabala ziemeļdaļā viņi veidoja iedzīvotāju vairākumu.

1929.—1931. gada piespiedu kolektivizācijas laikā no Ingrijas ziemeļu daļas tika izsūtīti 18 tūkstoši "kulaku". 1935. gadā apmēram 7 tūkstoši igauņu, latviešu un somu tika deportēti no pierobežas rajoniem. 1936. gadā 20 tūkstoši somu tika izsūtīti no Somijas pierobežas. 1937. gadā tika slēgtas visas luterāņu baznīcas, somu un ižoriešu skolas un pārtraukts izdot avīzes šajās valodās. Otrā pasaules kara laikā ap 63 tūkstoši Ingrijas somu un ižoriešu aizbēga uz Somiju, bet tika izdoti PSRS. 1959. gada tautas skaitīšanā tika uzskaitīti 1062 ižorieši, 1979. gadā — 748 (gk. pie Lugas upes ietekas jūrā), 1989. gadā — vairs tikai 449.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1897. gadā guberņā dzīvoja 130 tūkstoši somu, 64 tūkstoši igauņu un 21 tūkstotis ižoriešu.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]