Institucionālā ekonomika

Institucionālā ekonomika ir ekonomikas teorijas virziens, kas pēta, kā institūcijas — normas, likumi, tradīcijas un organizācijas — ietekmē ekonomisko uzvedību un resursu sadali.

Institucionālā ekonomika radās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā kā kritika neoklasiskajai ekonomikai, kura pārāk koncentrējās uz abstraktiem modeļiem un pieņēmumu par pilnīgi racionālu indivīdu. Institucionālisti uzsvēra, ka ekonomiskā rīcība vienmēr notiek konkrētā sociālā un kultūras kontekstā.

Klasiskās institucionālās ekonomikas pārstāvji bija Torsteina Veblena, Džona R. Komonsa un Veslija Mičela darbos. Viņi analizēja, kā ekonomiku ietekmē sociālās normas, uzņēmumu struktūras, tehnoloģijas un varas attiecības.

Torsteins Veblens ieviesa jēdzienu “demonstratīvais patēriņš”, lai raksturotu patēriņu, kas kalpo sociālā statusa demonstrēšanai. Viņš kritizēja arī ekonomisko sistēmu, kurā dominē konkurence un materiālo labumu uzkrāšana.

20. gadsimta otrajā pusē attīstījās jaunā institucionālā ekonomika, kas apvienoja institucionālo pieeju ar neoklasiskās ekonomikas metodēm. Tās nozīmīgākie pārstāvji bija Ronalda Kouza, Duglasa Norta un Olivera Viljamsona darbos. Viņi analizēja darījumu izmaksas, īpašumtiesības un organizāciju struktūras.

Institucionālā ekonomika pievērš uzmanību arī tam, kā institūcijas veidojas, mainās un ietekmē ekonomisko attīstību. Tā uzsver, ka efektīvas institūcijas ir būtiskas ilgtermiņa izaugsmei un stabilitātei.

Šī pieeja ir nozīmīga arī attīstības ekonomikā, kur tiek analizēts, kā politiskās un juridiskās institūcijas ietekmē valstu ekonomisko attīstību.

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)