Interneta komunikācijas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Interneta komunikācija ir veids kā atsevišķi termināļi, datori, mobilās iekārtas un Lokālais tīkls tiek saistīti ar globālo Internetu. Tas ir avots caur kuru lietotāji var piekļūt interneta pakalpojumiem. Interneta pieeju parasti tirgo ISP (Interneta pakalpojumu sniedzēji), kas lieto dažādas tehnoloģijas, piedāvājot lielu daudzumu datu gala lietotājam. Patērētājiem vispirms populāra kļuva (angļu: dial-up Internet access) Iezvanpieejas interneta pieeja 1980. un 1990. gados. Pēdējos gados šis interneta piekļuves veids tiek nomainīts ar daudz jaudīgākiem.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Internets sākās kā ARPANET tīkls , kuru dibināja ASV valdība, lai atbalstītu valdības projektus un universitāšu zinātniskās laboratorijas Amerikā, bet tas izauga plašāks, ietverot sevī pasaules lielākās universitātes un tehnoloģiju kompāniju izpētes laboratorijas.[1][2]

Ap 1980. gadu internets pārsvarā bija pieejams personālajiem datoriem un darbastacijām tieši saistībā ar LAN lokālo tīklu un iezvanpieejas iespējām (angļu: dial-up Internet access), lietojot modemus un analogās telefonu līnijas.

Lokālais tīkls darbojās ar 10 Mbit/s, attīstījās līdz 100 Mbit/s un vēlāk — 1 Gbit/s, kamēr modemu datu ātrums bija no 1200 bit/s un 2400 bit/s 1980. gadā, un no 28 Kbit/s līdz 56 Kbit/s 1990. gadu vidū.

Platjoslu Interneta pieeja, bieži saīsinājumā kā (angļu: broadband) un arī zināms kā augsta — ātruma interneta pieeja, ir pakalpojums, kas piedāvā augstāku datu ātrumu, nekā lietojot 56 Kbit/s modemu.

Platjoslu tehnoloģijas lielākais lietojums ir ADSL un kabeļu tīmekļa pieeja. Jaunākās tehnoloģijas iekļauj sevī VDSL un optiskās šķiedras.[3]

Zonās, kur ADSL vai kabelis nav pieejams, sakaru organizācijas un vietējās pašvaldības uzbūvē Wi-Fi tīklu. Bezvadu un satelīta tīmeklis bieži tiek lietots neapbūvētās, lauku vai citās grūti pieejamās vietās, kur kabeļu tīklu nevar tik viegli izbūvēt.

Sākot ar 2006. gadu mobilās platjoslas (angļu: broadband) pieeja tiek piedāvāta patērētājiem, izmantojot "3G" un "4G" tehnoloģijas, tādas kā HSPA, EV-DO, HSPA+, un LTE.[4] Arī Latvijā jau tiek plānota 4G interneta piesaiste mobilajiem tīkliem, kuru šobrīd plāno attīstīt LMT un Tele2.[5][6] http://www.notepad.lv/raksti/13413/tele2-ienak-baltijas-valstis-ar-4g-internetu/

Pieejamība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Internets ir pieejams skolās un darba vietās, kā arī publiskās vietās, tādās, kā bibliotēkas un Interneta kafejnīcas, kur ir pieejami datori ar interneta savienojumu.[4]

Bezvadu pieejas punkti ir pieejami publiskās vietās, tādās, kā lidostu zālēs, kā arī publiskos parkos. [7]

Datu ātrums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Datu ātruma vienības
Vienība Simbols Biti Baiti
Kilobiti sekundē (103) kbit/s 1,024 bit/s 125 bytes/s
(106) Mbit/s 1,024 kbit/s 125 kB/s
(109) Gbit/s 1,024 Mbit/s 125 MB/s
Terabiti/s (1012) Tbit/s 1,024 Gbit/s 125 GB/s
Petabiti/s (1015) Pbit/s 1,024 Tbit/s 125 TB/s
Vienības Simboli Biti Baiti
Kilobaiti sekundē (103) kB/s 8,192 bit/s 1,024 bytes/s
Megabaiti/s (106) MB/s 8,192 kbit/s 1,024 kB/s
Gigabaiti/s (109) GB/s 8,192 Mbit/s 1,024 MB/s
Terabaiti/s (1012) TB/s 8,192 Gbit/s 1,024 GB/s
Petabaiti/s (1015) PB/s 8,192 Tbit/s 1,024 TB/s

Tehnoloģijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Interneta komunikāciju tehnoloģijas parasti izmanto modemus, kas pārvērš ciparu datus analogos signālos, lai savienotu analogos tīklus ar kabeļu tīkliem.[8]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]