Irma Vitovska-Vanca
| Irma Vitovska-Vanca Ірма Вітовська | |
|---|---|
.jpg) | |
| Dzimusi |
Вітовська Ірина Григорівна 1974. gada 30. decembrī  Ivanofrankivskas apgabals, Ivanofrankivska, Ukraina |
| Nodarbošanās | aktrise, televīzijas vadītāja, producente |
| Darbības gadi | 1998—pašlaik |
| Bērni | Orests (2011) |
Irma Vitovska-Vanca (ukraiņu: І́рма Григо́рівна Віто́вська-Ва́нца; dzimusi Irina; dzimusi 1974. gada 30. decembrī Ivanofrankivskā) ir ukraiņu teātra un kino aktrise, televīzijas vadītāja, producente, sabiedriskā darbiniece un labdarības aktīviste.[1]
Strādā Kijivas akadēmiskajā Jaunajā teātrī kopš 1998. gada, kā arī sadarbojas ar teātri «Zoloti Vorota» un Ivanofrankivskas drāmas teātri. Divkārtēja nacionālās kino balvas «Zolota dziga» laureāte (2019, 2020) un balvas «Kinokolo» laureāte (2018, 2019) par lomām filmās «Brama» (2017) un «Moi dumky tykhi» (2019). Balvas «Teletriumf» ieguvēja (2012). Teātra balvas «Kijivas pektorāle» laureāte (2016). Balvas «Zelta Djuks» ieguvēja Odesas starptautiskajā kinofestivālā par labāko aktrises darbu filmā «Moi dumky tykhi» (2019)».[2]
Aktīva sabiedriskā darbiniece, iestājas par reformām kultūras jomā.
Starptautisku teātra un kino festivālu dalībniece, vairākkārt iekļauta izdevumu «NV» un «Fokus» ietekmīgāko kultūras darbinieku sarakstos.
Dzīvesgājums
[labot | labot pirmkodu]Irina Vitovska dzimusi 1974. gada 30. decembrī Ivanofrankivskā. Tēva dzimtas saknes nāk no ciema Meduha Haličas rajonā. Vecvectēvs (pēc mātes līnijas) bija krievs, bet viņa sieva — latviete.[3] Jaunībā sapņoja kļūt par arheoloģi, vairākus gadus mēģināja iestāties Piekarpātu Nacionālajā universitātē.[4]
1998. gadā absolvējusi Ļvivas nacionālo mūzikas akadēmiju (tolaik — Ļvivas valsts mūzikas institūts), iegūstot dramatiskā teātra aktrises specialitāti (kurss pie tautas mākslinieka Bohdana Kozaka).
No 1999. līdz 2016. gadam bija laulībā ar aktieri Volodimiru Kokotunovu no Kijivas akadēmiskā Jaunā teātra. 2011. gada 29. martā piedzima dēls Orests.
2016. gada 8. aprīlī apprecējās ar Vitāliju Vancu no Borislavas (Ļvivas apgabals).
«Uzskatu, ka esmu laimīga. Esmu vesela, rokas un kājas ir — kas vēl vajadzīgs? Lai būtu laimīgs, jādzīvo harmonijā ar sevi. Pat ja iestājas depresija, tai jāļaujas» — atbildot uz jautājumu «Kas jums ir laime?».
Karjera
[labot | labot pirmkodu]Kopš 1998. gada strādā Kijivas akadēmiskajā Jaunajā teātrī, kur darbojas joprojām.
2015. gadā bija trenere televīzijas šovā «Malenki hihanty» kanālā «1+1». Kanālā ICTV vadījusi raidījumus «Narodna zirka» un «Shliubni ihry». Piedalījusies arī vokālajā šovā «Narodna zirka» televīzijas kanālā «Ukraina».
Par babas Prīsjas lomu izrādē «Stalkery» (rež. Stass Žirkovs) saņēmusi teātra balvu «Kijivas pektorāle» (2016).
Ir nacionālās balvas «Blahodiina Ukraina» laureāte par projektu «Oskar i rozheva pani» (rež. Rostislavs Deržipilskis), kurā bija galvenās lomas atveidotāja, kā arī projekta iniciatore un radošā producente. Projekts veltīts bērnu paliatīvās aprūpes attīstībai Ukrainā, saņēmis Ukrainas Baznīcu padomes svētību un Grand Prix balvu «Kijivas pektorāle» (2016), kā arī balvu «Dzerkalo skeny» (2016).
Izveidojusi Ģertrūdes tēlu projektā «HAMLET» (rež. Rostislavs Deržipilskis), kas ieguva nacionālo teātra balvu «Hra» (2018).
Ukrainas Nacionālajā cirkā, sadarbojoties ar teātri «Dykij teatr» un producentu grupu, realizēja projektu «Afrodyziak» (rež. Maksims Holenko), kuru 7 izrāžu laikā apmeklēja vairāk nekā 14 000 skatītāju — rekords teātra nozarē.
Filmā «Brama» (2017) atkārtoti atveidoja babas Prīsjas lomu — 86 gadus vecu Černobiļas zonas iedzīvotāju, par ko saņēma balvas «Kinokolo» (2018) un «Zolota dziga» (2019). Tas ir unikāls gadījums Ukrainā, kad viena aktrise par vienu un to pašu tēlu saņem augstākās balvas gan teātrī, gan kino.
Par Galinas Rottas lomu filmā «Moi dumky tykhi» (rež. Antonio Lukičs, 2020) saņēma plašu skatītāju un kritiķu atzinību, balvu «Zelta Djuks» Odesas starptautiskajā kinofestivālā, kā arī atkārtoti balvas «Kinokolo» un «Zolota dziga». Filma ieguva arī Kristāla globusu Karlovi Varu kinofestivālā un FIPRESCI balvu.
2020. gadā piedalījās filmā «Kazka staroho melnyka», par ko tika nominēta balvai «Zolota dziga» kā labākā otrā plāna aktrise. Tajā pašā gadā publiski aicināja pievērst uzmanību citām nominantēm.
Politiskie uzskati un sabiedriskā pozīcija
[labot | labot pirmkodu]2004. gadā Irma Vitovska atbalstīja Oranžo revolūciju un balsoja par Viktoru Juščenko. 2012. gadā piedalījās un bija aktīviste «Movas maidans» akcijā.
2013.—2014. gadā — aktīva Cieņas revolūcijas dalībniece. Pēc Krievijas militārās agresijas pret Ukrainu atteicās sadarboties ar Krievijas kino industriju.
2018. gada jūnijā ierakstīja video vēstījumu, atbalstot Ukrainas režisoru Olehu Sencovu, kurš bija ieslodzīts Krievijā.
2019. gadā publiski atbalstīja Petro Porošenko Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā.[5]
Labdarība
[labot | labot pirmkodu]Irma Vitovska piedalās sociālajās programmās «Dity vulytsi» kopš 2007. gada un «StopBil» kopš 2011. gada.
Kopā ar Irenu Karpu rīkoja labdarības pasākumu, lai savāktu līdzekļus «Pravij sektor» bataljona apaviem.
Kā kustības «StopBil» dalībniece iniciēja un producēja projektu «Oskar i rozheva pani», kura mērķis bija atbalstīt neārstējami slimu bērnu aprūpi. Projekts savāca vairāk nekā 1 675 000 grivnu.
Daļu honorāra par filmēšanos filmā «Pohrabuvannia po-zhinochomu» ziedoja ievainoto karavīru ārstēšanai ATO zonā.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Вітовська-Ванца Ірма». LIGA.net (ukraiņu). Skatīts: 2026-03-29.
- ↑ «Ірма Вітовська діти: біографія сина Ореста та сім'я - SvitStyle» (uk-UA). 2025-10-17. Skatīts: 2026-03-29.
- ↑ «Ірма Вітовська: "На акторів я завжди дивилася скептично"». ukr.segodnya.ua (ukraiņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-08-05. Skatīts: 2026-03-29.
- ↑ «Ірма Григорівна Вітовська-Ванца» (ukraiņu). Skatīts: 2026-03-29.
- ↑ «Добровольно или обманом? Кто из звезд присутствовал на форуме Порошенко». 24 Канал (krievu). 2019-01-30. Skatīts: 2026-03-29.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Irma Vitovska-Vanca.
- IMDb profils (angliski)