Islāma revolūcijas sargu korpuss

Islāma revolūcijas sargu korpuss (persiešu: سپاه پاسداران انقلاب اسلامی, Sepāh-e Pāsdārān-e Enqelāb-e Eslāmi), starptautiski bieži pazīstams ar saīsinājumu IRGC (angļu: Islamic Revolutionary Guard Corps), ir Irānas militāra, drošības un politiska organizācija, kas tika izveidota pēc 1979. gada Irānas revolūcijas. Korpusu 1979. gada aprīlī izveidoja ajatolla Rūhollāhs Homeinī, lai apvienotu revolūcijai lojālos paramilitāros spēkus un aizsargātu jaunizveidoto islāma republikas režīmu un tā ideoloģiju. IRGC ir viena no ietekmīgākajām Irānas bruņoto spēku struktūrām, kas darbojas līdzās regulārajai armijai. Saskaņā ar Irānas konstitūcijas 150. pantu korpusa uzdevums ir sargāt revolūciju un tās sasniegumus. Organizācijai ir savi sauszemes, jūras un gaisa spēki, kā arī specvienības, tostarp īpašo operāciju spēki un izlūkdienesti. Atšķirībā no tradicionālajiem bruņotajiem spēkiem Islāma revolūcijas sargu korpuss ir tieši pakļauts Irānas Augstākajam vadītājam, un tam ir būtiska loma valsts militārajā sistēmā, iekšējā drošībā, politikā, saimniecībā un reģionālajā ārpolitikā.

Nosaukums

Organizācijas pilnais nosaukums persiešu valodā ir سپاه پاسداران انقلاب اسلامی, Sepāh-e Pāsdārān-e Enqelāb-e Eslāmi, kas latviski tulkojas kā “Islāma revolūcijas sargu korpuss” vai “Islāma revolūcijas aizstāvju korpuss”. Angļu valodā organizācija pazīstama kā Islamic Revolutionary Guard Corps, no kā veidots plaši lietotais saīsinājums IRGC. Nosaukuma daļa pāsdārān ir persiešu vārda pāsdār daudzskaitļa forma un nozīmē “sargi”, “aizstāvji” vai “sargātāji”. Savukārt sepāh nozīmē “korpuss”, “karaspēks” vai “armija”. Tādēļ organizācijas nosaukums tiek tulkots arī kā “Islāma revolūcijas aizstāvju armija”.

Starptautiskajā apritē tiek lietotas vairākas nosaukuma transliterācijas un saīsinātās formas, tostarp IRGC, Pasdaran, Pasdarans, Sepah un Sepah Pasdaran. Irānā organizāciju bieži neoficiāli dēvē vienkārši par Sepah, kas ir saīsināta forma no pilnā persiešu nosaukuma.

Vēsture

Islāma revolūcijas sargu korpuss tika izveidots pēc 1979. gada Irānas revolūcijas, kuras rezultātā tika gāzta šaha Mohammada Rezā Pehlevī monarhija un nodibināta Irānas Islāma Republika. Revolūcijas laikā un tūlīt pēc tās valstī darbojās dažādas islāmiskās revolucionārās grupas, paramilitāras vienības un bruņotas milicijas, kuru struktūra un pakļautība bija sadrumstalota. 1979. gada maijā ajatolla Rūholla Homeinī izdeva dekrētu par Islāma revolūcijas sargu korpusa izveidi. Jaunās organizācijas galvenais uzdevums bija aizsargāt revolūciju, tās ideoloģiju un jaunizveidoto islāma republikas politisko sistēmu pret iekšējiem un ārējiem draudiem. Korpusa sastāvā pakāpeniski tika apvienotas vairākas revolucionārās milicijas un islāmiskās kaujinieku vienības, izveidojot vienotu revolucionāro spēku.

Svarīgs korpusa izveides iemesls bija arī jaunās varas neuzticēšanās Irānas regulārajiem bruņotajiem spēkiem jeb Artesh, kas šaha valdīšanas laikā bija kalpojuši monarhijas režīmam. Revolucionārā vadība baidījās, ka tradicionālā armija varētu apdraudēt jauno politisko kārtību vai mēģināt atjaunot iepriekšējo režīmu. Tādēļ Islāma revolūcijas sargu korpuss tika veidots kā ideoloģiski lojāls spēks un pretsvars regulārajai armijai. Atšķirībā no tradicionālajiem bruņotajiem spēkiem korpuss jau no paša sākuma bija tieši pakļauts augstākajai reliģiski politiskajai vadībai un koncentrējās uz revolūcijas un tās sasniegumu aizsardzību.

Irānas—Irākas karš (1980—1988) kļuva par izšķirošu posmu Islāma revolūcijas sargu korpusa attīstībā, būtiski paātrinot organizācijas militarizāciju un ietekmes pieaugumu. Kara sākumā korpuss vēl bija salīdzinoši nesen izveidota revolucionāra struktūra ar ierobežotu militāro un organizatorisko pieredzi, taču ilgstošais konflikts veicināja tā pārtapšanu par vienu no galvenajiem Irānas bruņotajiem spēkiem. Kara laikā IRGC tika iesaistīts frontes darbībā līdzās regulārajai armijai, un tā loma, personālsastāvs un institucionālā nozīme strauji pieauga. Īpaši nozīmīga kara laikā bija Basij mobilizācija. Basij — ar IRGC cieši saistīta paramilitāra brīvprātīgo kustība — tika izmantota cilvēkresursu papildināšanai frontē un dažādās militārās operācijās. Basij vienībās iesaistījās simtiem tūkstošu cilvēku, tostarp jaunieši un civiliedzīvotāji, kurus motivēja reliģiskā pārliecība, revolucionārā ideoloģija un mocekļa kults. Šīs vienības bieži tika izmantotas īpaši bīstamās frontes operācijās, tostarp masveida “cilvēku viļņu” uzbrukumos, kas radīja lielus zaudējumus.

Kara laikā revolucionārā ideoloģija kļuva par vienu no galvenajiem korpusa identitātes elementiem. IRGC sevi pozicionēja ne tikai kā militāru spēku, bet arī kā Irānas Islāma revolūcijas, šiītu islāma vērtību un jaunās republikas aizstāvi. Propagandā un politiskajā retorikā nozīmīga vieta tika piešķirta reliģiskajam patriotismam, pašuzupurēšanās idejai un pretošanās cīņai pret ārvalstu ienaidniekiem. Šī ideoloģiskā pašizpratne palīdzēja mobilizēt brīvprātīgos un nostiprināja korpusa īpašo statusu Irānas politiskajā sistēmā. Konflikta laikā notika arī plaša korpusa militārās struktūras paplašināšana. Tika izveidoti atsevišķi sauszemes, jūras un gaisa spēki, attīstītas izlūkošanas, loģistikas un komandvadības struktūras, kā arī nostiprināta korpusa loma valsts drošības sistēmā. Līdz kara beigām Islāma revolūcijas sargu korpuss bija kļuvis par pastāvīgu, daudznozaru un politiski ietekmīgu Irānas bruņoto spēku sastāvdaļu, kuras nozīme turpināja pieaugt arī pēckara periodā.