Islāma terorisms

Vikipēdijas lapa

Islāma terorisms (angļu: Islamic terrorism, arī islāmistu terorisms vai radikālais islāma terorisms) ir teroristisku organizāciju veids, ko raksturo atsaukšanās uz islāma reliģiju kā savas rīcības un mērķu vadmotīvu.[1] Islāma terorismu raksturo nevis atšķirīga cīņas stratēģija, bet gan mērķu un darbību pamatojums reliģijā, t.i., islāma reliģijas dogmās.

Islāma terorisma kā modernā terorisma formas sākotne ir saistāma ar Islāma revolūciju 20. gadsimta 80. gados Irānā, tomēr ir iespējams runāt par islāma terorismu arī mūsdienās. Līdz ar to islāma terorisma kontekstā islāmismam jeb politiskajam islāmam ir būtiska loma, precizējot, "islāma teroristisko organizāciju līderi sola atgriešanos pie saknēm, pie sākotnes, pie tāda dzīvesveida, kas respektē aizgājušo laiku stingro kārtību".[2]

Saskaņā ar Globālā terorisma indeksa statistiku Šrilanka, Kamerūna, Afganistāna, Somālija, Nigērija, ir valstis, kurās bijis vislielākais teroristisku uzbrukumu skaits, kurus galvenokārt ir veikušas islāmiskas teroristu organizācijas.[3] Par nozīmīgākajām islāma teroristu organizācijām uzskatāmas Al-Qaeda, Islāma valsts un to atvasinājumi, kā arī Boko Haram un Tālibān, kura, ieguvusi varu Afganistānā, pretendē atsvabināties no terorisma organizāciju apzīmējuma. Dažkārt par islāmiskām teroristiskām organizācijām mēdz dēvēt nacionālistiskas teroristiskas organizācijas islāmticīgo zemēs, piemēram, Palestīnas atbrīvošanas organizāciju vai Hamas, kuru rīcība un ideoloģiskā orientācija, proti, nacionālo pašnoteikšanās centienu pamatošana islāma reliģijā klasifikāciju, kā islāmiskas, nacionāli separātiskas vai antikoloniālas, padara grūti pamatojamu.

Jēdziens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islāma terorisma būtiskā pazīme, kas to atšķir no citiem terorisma veidiem, ir atsaukšanās uz islāma reliģiju. Islāma teroristu grupējumi savu darbību tiecas attaisnot ar noteiktu Korāna, hadītu un šariata likumu interpretāciju, ko lielākoties raksturo vairāki apsvērumi: pārliecība par bruņotas aizstāvēšanās nepieciešamību jeb militārais džihāds; pārliecība par islāma reliģisko likumu pārākumu par sekulāro valsts varu un nepieciešamība ar jebkuriem līdzekļiem panākt dievišķo likumu dominēšanu; uzskats, ka apdraudētības apstākļos terorisms ir attaisnojams kā sabiedrības mobilizēšanas rīks, lai modinātu no t.s. džahīlijas stāvokļa. Daudzu islāma teroristu ideoloģiskās un reliģiskās pārliecības pamatā ir Saijeda Kutba idejas jeb t.s. kutbisms, proti, pārliecība, ka modernā islāma sabiedrība ir nogājusi no dieva ceļa, atgriezusies pirmsislāma reliģiskās apziņas stāvoklī, bet šo stāvokli neapzinās. Līdz ar to esot nepieciešams reliģiski revolucionārs avangards, kas modinās sabiedrību no pašapmāna, lai ieviestu t.s. hākimīju — dieva absolūto suverenitāti jeb dieva likumu totālu ieviešanu laicīgajā dzīvē.

Kutba panislāmisma ideju izplatību būtiski veicināja Ēģiptes Nāsera nacionālisma noriets, kas sekoja arābu koalīcijas un Izraēlas sešu dienu karam, veicinot priekšstatu, ka islāmticīgo zemju izaugsme ir rodama nevis sekulārajā nacionālismā, bet reliģijas atjaunotnē.[4]

Dažkārt islāma terorisma pētnieki aizrāda, ka tas ir attīstījies kā atbilde uz ASV iebrukumu un Rietumu iesaisti politikas norisēs, Izraēlas agresiju, musulmaņu zemju un tautu apspiešanu un ekspluatāciju.[5] Neatkarīgi no iespējamajiem motīviem, islāma terorisms ir ne tikai valstisks vai islāma reliģijas reģionālas izpausmes terorisms, bet arī starptautisks terorisms, kas izpaužas visās pasaules valstīs.

Islāma kaujiniekus dažkārt dēvē par džihādistiem vai mudžāhidiem. Savukārt attiecībā uz Afganistānas vai Pakistānas islāmistu kaujiniekiem pareizāk ir lietot farsī un pašto valodas formu “modžahedi”.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimta gaitā Tuvo Austrumu politiku lielā mērā noteica trīs valstu — Izraēlas, Ēģiptes un Saūda Arābijas — konfrontācija, kas atstāja ietekmi arī uz kaimiņvalstīm, taču esošo situāciju saasināja Aukstā kara lielvaru (PSRS vai ASV) iesaistīšanās Tuvo Austrumu politiskajās norisēs.[6] Ēģipte pārstāvēja panarābismu, Nāsera arābu nacionālismu un sociālismu, savukārt Saūda Arābija veicināja panislāmismu, bet Izraēla, karojot ar arābu valstīm, sevi padarīja par ideoloģisko un arī aktuāli militāro mērķi. Būtisks pavērsiens islāma terorisma vēsturē ir 1979. gads, kad sākās islāmiskā revolūcija Irānā, noritēja Mekas krīze, kad islāma reliģisko ekstrēmistu grupa ieņēma Svēto mošeju Mekā un, visbeidzot, sākās Padomju Savienības iebrukums Afganistānā. Šo notikumu (pārvaldības režīmu nomaiņas un reliģijas apdraudēšanas) iespaidā, dažādu islāmistu aprindu lokā nostiprinājās pārliecība, ka ir nepieciešama islāma reliģijas aizstāvēšana, jo pastāvošās valstis ar to netiek galā.[7] Terorisma attīstību ietekmēja gan valstu atbalsts, piemēram, Afganistānas modžahedu darbību atbalstīja Saūda Arābija, palīdzot kaujiniekiem cīnīties pret Padomju Savienību. Vienlaikus terorisma attīstību ietekmēja arī kaujinieku atgriešanās no Afganistānas, kuri, nespējuši reintegrēties vietējā sabiedrībā, nu meklēja jaunus izaicinājumus. Jau 20. gadsimta 80. gados bija iespējams nošķirt vairākas reliģiski motivētas teroristiskās organizācijas. Politikas analītiķis un terorisma pētnieks Brūss Hofmans (Bruce Hoffman) ir norādījis, ka ap 1980. gadu gandrīz katra otrā grupa, no apzinātajām 64 grupām, sevi identificēja kā reliģisku motivētu ekstrēmistu grupu. Savukārt jau 1995. gadā 26 no 56 identificētajām grupām sevi ne tikai identificēja kā reliģiski motivētas, bet arī kā tādas, kas sekoja Islāma reliģijai vai atsaucās uz islāma aizgūtām idejām.[7]

Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tomēr jēdziens “islāma terorisms” ir bieži ticis apspriests un kritizēts, īpaši terorisma kritiskās pētniecības apakšnozarē, šī jēdziena tapšanu saistot ar Deivida Rapoporta (David Rapoport) interpretācijas ietekmi.[8]

Līdz ar kampaņas “Karš pret terorismu” sākšanos 2001. gada 7. oktobrī, pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem ASV, plašsaziņas līdzekļos, pētniecībā un valsts pārvaldes iestādes, jo īpaši ASV, bija radies priekšstats, ka katra terorakta notikumā ir vainojams kāds islāmiskais grupējums no Tuvajiem Austrumiem. Proti, diskurss par terorismu kā reliģisku aktu bija izplatītāks par uzskatu, ka terorakti ne vienmēr ir reliģiski motivēti.[9] Līdz ar to plašās sabiedrības masās tika iestrādātas un uzturētas bailes no iespējamajiem terorisma draudiem, ko saistīja ar islāma reliģiju.

Taču, tā kā teroristiski grupējumi var būt ar atšķirīgiem uzskatiem, reliģiskajām un politiskajām ideoloģijām, lietojums “islāma terorisms” ir pārāk šaurs. Kā rezultātā, jēdzienu “islāma terorisms” ir jāizmanto ar piesardzību, jo tā lietojums ir “ļoti politizēts un izaicinošs”.[10] Izmantojot jēdzienu “islāma terorisms”, cilvēki, kas seko islāma reliģijai, var tikt nepatiesi uzskatīt par islāma terorisma sekotājiem. Līdz ar to ir jāpatur prātā, ka islāma terorisms nav tas pats, kas islāma reliģija, un ne katrs musulmanis ir terorists.[11] Latvijas terorisma pētnieks Valdis Voins raksta: “Iekļaušanās islāma teroristiskajā kustībā notiek arī ar esošo paziņu, radu un draugu starpniecību, kuri paši jau piedalās vai atbalsta teroristu organizācijas. Jāuzskata, ka radikalizācijas nav tikai individuāls, bet arī kolektīvs process, kurā draudzība un radniecība ir galvenie elementi. Eksperti norāda, ka ne vairāk kā 10% organizācijas “Al-Gamia al-Islamia” piedalās teroristiskajā kustībā reliģiskās pārliecības dēļ.[12]

Ievērojamas islāma teroristu organizācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Joseph Albert Kéchichian, Richard Norton. «Terrorism». In John L. Esposito. The Oxford Encyclopedia of the Islamic World. Oxford : Oxford University Press, 2009. ISBN 9780195305135.
  2. ↑ Māris Kūlis. «Māris Kūlis: Starptautiskais terorisms un globalizācijas tendences». delfi.lv (latviešu), 2019-03-31. Skatīts: 2021-12-13.
  3. ↑ «Global Terrorism Index 2020. Measuring the Impact of Terrorism». 10. lpp. Skatīts: 13.12.2021..
  4. ↑ Māris Kūlis. «Kutba Panislāmisms». Terorisma krustugunīs: Islāma valsts. Rīga : LU FSI, 2018.
  5. ↑ Eikmeier, Dale (2007-03-01). "Qutbism: An Ideology of Islamic-Fascism". The US Army War College Quarterly: Parameters 37 (1). ISSN 0031-1723.
  6. ↑ Māris Kūlis. «Naida trīsstūris - Izraēla, Ēģipte un Saūda Arābija». Terorisma krustugunīs: Islāma valsts. Rīga : LU FSI, 2018.
  7. ↑ 7,0 7,1 «The Evolution Of Islamic Terrorism - An Overview | Target America | FRONTLINE | PBS». www.pbs.org. Skatīts: 2021-12-13.
  8. ↑ Jackson, Richard (2007). "Constructing Enemies: 'Islamic Terrorism' in Political and Academic Discourse". Government and Opposition 42 (3): 398. ISSN 0017-257X.
  9. ↑ Jackson, Richard (2007). "Constructing Enemies: 'Islamic Terrorism' in Political and Academic Discourse". Government and Opposition 42 (3): 399-400. ISSN 0017-257X.
  10. ↑ Terrorism. «4 Problems With Obama Censoring ‘Islamist Terrorism’». The Federalist (en-US), 2016-04-04. Skatīts: 2021-12-13.
  11. ↑ Audrey Courty, Halim Rane. «Why the media needs to be more responsible for how it links Islam and Islamist terrorism». The Conversation (angļu). Skatīts: 2021-12-13.
  12. ↑ «Valdis Voins. Promocijas darbs».
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Islāma_terorisms&oldid=3887924"