Islāms Ķīnā
.png)
Islāms Ķīnā ir viena no senākajām un būtiskākajām reliģijām, kurai ir vairāk nekā tūkstoš gadu ilga institucionālā un kultūras klātbūtne. Lai gan Ķīnas Tautas Republikas oficiālā statistika uzskaita islāmu kā vienu no piecām oficiāli atzītajām reliģijām, musulmaņu kopienas piedzīvo gan integrācijas sekmējošus procesus, gan arī politikas ierobežojumus, kas atšķiras starp reģioniem.[1] Lielākās musulmaņu grupas ir hueji (Hui) un uiguri, taču islāmu praktizē arī kazahi, kirgīzi, tatāri un citas Centrālāzijas izcelsmes mazākumtautības.[2]
Islāma vēsturiskā attīstība Ķīnā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Agrīnie kontakti (7.—10. gadsimts)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Islāms Ķīnā pirmo reizi dokumentēts Tanu dinastijas laikā, kad arābu un persiešu tirgotāji caur Zīda ceļu ieradās Chang'an un citos tirdzniecības centros. Šajā periodā sākās pirmie musulmaņu apmetņu izveides procesi Ķīnas rietumos un piekrastes pilsētās, piemēram, Guandžou.
Mongoļu un Minu periodi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mongoļu impērijas valdīšanas laikā (13.—14. gadsimts) islāma ietekme paplašinājās, jo daudzas musulmaņu amatpersonas tika iesaistītas impērijas pārvaldē. Minu dinastijas laikā ievērojami attīstījās hueju kopienas, kuras pārņēma daudzus vietējās kultūras elementus, saglabājot islāma reliģisko identitāti.
Cjinu perioda konflikti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cjinu dinastijas laikā (17.—19. gadsimts) vairākos ziemeļrietumu reģionos notika musulmaņu sacelšanās, tostarp Dungana un Jahja-beka vadītās kustības. Šie konflikti veidoja pamatu mūsdienu etniskajām spriedzēm reģionos ar musulmaņu vairākumu.
Musulmaņu etniskās grupas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ķīnā ir desmit oficiāli atzītas musulmaņu minoritātes, no kurām lielākās ir:
- Hueji — musulmaņu grupa, kas runā ķīniski un dzīvo izkaisīti visā valstī[3];
- Uiguri — tjurku uiguru valodā runājoša tauta Sjiņdzjanā;
- Kazahi, kirgīzi, tatāri, uzbeki u. c. — galvenokārt Centrālāzijas izcelsmes grupas.
Hueji dzīvo galvenokārt Gaņsu, Ninsjas autonomajā rajonā, un lielajās pilsētās. Uiguri koncentrēti Sjiņdzjanas Uiguru autonomajā rajonā, kas ir galvenais islāma kultūras centrs Ķīnā.
No 55 oficiāli atzītajām mazākumtautībām Ķīnā desmit grupas pārsvarā ir sunnītu musulmaņi.[4]
Reliģisko institūciju un tradīciju daudzveidība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mošejas Ķīnā tradicionāli raksturo sinicizēta arhitektūra, kas apvieno islāma kultūras telpas organizācijas principus ar klasiskās ķīniešu koka arhitektūras formām. Vēsturiski daudzviet dominē pagodu tipa jumtu konstrukcijas, iekšpagalmu plānojums un ornamentālas grebuma tehnikas, kas liecina par islāma sakrālās arhitektūras adaptāciju vietējā kultūrainā. Reģionālās variācijas ir būtiskas: piemēram, hueju mošejas biežāk veido sinicizētā stilā, savukārt Sjiņdzjanā atrodami arhitektūras paraugi, kas atbilst Centrālāzijas tradīcijai ar kupoliem un minaretiem.
Musulmaņu reliģiskā izglītība Ķīnā vēsturiski ir balstījusies jingtang jiaoyu pedagoģiskajā modelī, kas strukturēta kā mācību tradīcija, kurā imamam ir centrāla loma teksta interpretācijā, savukārt zināšanu nodošana notiek mentors—māceklis formātā. Šī sistēma ietver klasisku islāma zinātņu apguvi kopā ar lokāli izkoptu arābu—ķīniešu filoloģisko pieeju, kas raksturīga huju izglītības tradīcijai.[5] Paralēli pastāv neformālas privātas studiju grupas, kas nodrošina elastīgāku un kopienas vajadzībām pielāgotu zināšanu pārnesi.
Mūsdienās, īpaši kopš 21. gadsimta sākuma, novērojama reliģiskās izglītības institucionalizācija un standartizācija valsts uzraudzībā.
Islāma apspiešana Ķīnā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
21. gadsimtā Ķīnas valdība stiprinājusi reliģijas uzraudzību, īpaši reģionos ar separātisma risku. Sjiņdzjanā tiek īstenotas plašas drošības programmas, kas ietekmē uiguru islāma praksi, valodas lietojumu un kultūras autonomiju.[6] Amnesty International ir dokumentējusi, ka kopš 2017. gada “liels skaits vīriešu un sieviešu no musulmaņu etniskajām minoritātēm” tiek nejauši arestēti un ievietoti tā sauktajos “mācību / izglītības centros” (training centres), kas drīzāk līdzinās nometnēm.[7] Islāma pamata prakses tiek kriminalizētas vai identificētas kā “radikālas”: bijušie ieslodzītie stāsta, ka viņiem aizliedz teikt musulmaņu sveicienu as-salam alaykum, un viņi baidās izmantot Korānu, lūgšanu paklājiņus, reliģiskus priekšmetus.[8] Huejus šīs politikas skar mazāk, taču tie piedzīvo arhitektūras un reliģisko simbolu sinifikācijas procesus.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Witness to discrimination: Confessions of a Han Chinese from Xinjiang». Amnesty International (angļu). 2020-06-16. Skatīts: 2025-11-20.
- ↑ Reem Nadeem. «Islam». Pew Research Center (angļu), 2023-08-30. Skatīts: 2025-11-20.
- ↑ Jonathan N. Lipman. Familiar Strangers: A History of Muslims in Northwest China. University of Washington Press, 2011-07-01. ISBN 978-0-295-80055-4.
- ↑ Islam in China (伊斯兰教在中国). Springer, Singapore. 2025. 132–132. lpp. ISBN 978-981-99-5009-6.
- ↑ «Islamic Education in China». www.islamichina.com. Skatīts: 2025-11-20.
- ↑ «Who are the Uyghurs and why is China being accused of genocide?». BBC News (angļu). 2013-04-24. Skatīts: 2025-11-20.
- ↑ «“Like we were enemies in a war”». Skatīts: 2025-11-20.
- ↑ «China: Draconian repression of Muslims in Xinjiang amounts to crimes against humanity». Amnesty International (angļu). 2021-06-10. Skatīts: 2025-11-20.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Islāms Ķīnā.
|