Ismets Ineni

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ismets Ineni
İsmet İnönü
Ismets Ineni

Amatā
1938. gada 11. novembris — 1950. gada 22. maijs
Priekštecis Mustafa Kemals Ataturks
Pēctecis Dželals Bajars

Amatā
1923 — 1924
19251937
19611965
Priekštecis Mustafa Kemals Ataturks
Pēctecis Bīlents Edževits

Amatā
1938 — 1972
Priekštecis Mustafa Kemals Ataturks
Pēctecis Bīlents Edževits

Amatā
1920 — 1921
Pēctecis Fevzi Čakmaks

Amatā
1922 — 1924
Priekštecis Jusufs Kemals Tengiršenks
Pēctecis Šukrus Kaja

Dzimšanas dati 1884. gada 24. septembris
Ottoman flag.svg Izmira, Osmaņu impērija
Miršanas dati 1973. gada 25. decembris
Flag of Turkey.svg Ankara, Turcija
Politiskā partija Turcijas Republikāņu tautas partija
Dzīvesbiedrs (e) Mevhibe Inenu

Ismets Ineni (turku: İsmet İnönü, [ismet inœny], dzimis 1884. gada 24. septembrī, miris 1973. gada 25. decembrī) bija Turcijas prezidents no 1938. līdz 1950. gadam. Dzimis Izmirā. Viņa tēvs Hadži Rešits (Hacı Reşit [hadʒî reʃit]) bija nācis no konservatīvas ģimenes Malatjā un strādāja par civilo ierēdni prokuroratūrā. Viņa māte Dževrije pārstāvēja labi izglītotu ģimeni, kas bija imigrējuši no Bulgārijas. Sakarā ar tēva iecelšanu amatā, Ismeta ģimene pārcēlās uz Sivasu, kur viņš pabeidza militāro starpskolu un pirmo kursu profesionālajā vidusskolā. Tā kā tēvs gribēja, lai Ismets turpinātu militāro karjeru, viņš 1901. gadā Ismetu aizveda uz Stambulas Artilērijas skolu, kuru viņš pabeidza 1903. gadā kā artilērijas leitnants. Ismetu tajā pašā gadā uzņēma Armijas štāba koledžā un 1906. gadā viņš to pabeidza, ieguvis štāba kapteiņa pakāpi. Studiju laikā viņš padziļināti studēja franču valodu un iemācījās vācu valodu.

Karjera Osmaņu impērijas armijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzreiz pēc koledžas beigšanas Ismetu nozīmēja par Osmaņu impērijas Otrās armijas rotas komandieri Edirnē. Tur, tā pat kā daudzi citi virsnieki un Mustafa Kemals, viņš iesaistījās slepenā opozīcijas kustībā, kuras mērķis bija atjaunot konstitucionālu iekārtu, lai izbeigu sultāna Abdulhamida II represīvo absolūtisma režīmu. 1908. gadā, kad tika atjaunota konstitūcija, Ismets kļuva par vecāko virsnieku un piedalījās militārajās operācijās, lai apspiestu Stambulā fundamentālistu nemierus. No 1910. līdz 1913. gadam viņš dienēja Asīrijā un Jemenā kā majors. 1914. gadā viņu nosūtīja uz Vīni, Minheni, Berlīni, Parīzi un Lucernu, lai apmeklētu ārstus, kas palīdzētu novērst jau bērnībā sākušos dzirdes izzušanu. Kad viņš atgriezās, viņu nozīmēja dienestam ģenerālštābā un iecēla par pulkvedi. 1916. gadā viņš apprecēja Mevhibi no Bulgāru imigrantu ģimenes un nākošajos trijos gados viņai piedzima trīs bērni. Neilgi pēc kāzām, Ismetu nozīmēja par 20. korpusa komandieri uz austrumu robežas un 1917. gadā viņu nozīmēja par 3. korpusa komandieri Alepo, Arābijas frontes 7. armijas komandiera Mustafa Kemala pakļautībā.

Neatkarības karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gadā, sākoties pamieram, saskaņā ar Mustafa Kemala pieprasījumu, viņš apmetās Stambulā. 1920. gadā Ismets slepus devās uz Ankaru, lai aktīvi līdzdarbotos Nacionālā pakta sagatavošanā, kuru martā pieņēma pēdējais Osmaņu impērijas parlaments. Kad Sabiedrotās valstis bija okupējušas Stambulu un parlaments bija atlaists, viņš pameta galvaspilsētu un devās uz Ankaru, lai pievienotos Mustafam Kemalam (Ataturkam).

Lielās Nacionālās Asamblejas atklāšanas sesijā 1920. gada 23. aprīlī Ismets piedalījās kā Edirnes deputāts. Ismets tika iecelts par armijas štāba priekšnieku un bija arī Ankaras nacionālistu valdības loceklis. Viņa primārais uzdevums bija izveidot disciplinētu nacionālo armiju. Viņa karaspēka vienības janvārī un aprīlī pie Inēnu sakāva Grieķijas karaspēku un tādēļ tika paaugstināts par nacionālistu armijas ģenerālleitnantu, bet vēlāk, 1934. gadā, saskaņā ar Ataturka rīkojumu, viņam piešķīra šīs pilsētas nosaukumu par uzvārdu. Tagad Ismets jau bija rietumu frontes komandieris.

Miers un republikas izveide[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar iebrukušo armiju sakāvi 1922. gadā Mudanjas pamiera sarunās viņš pārstāvēja Lielo Nacionālo Asambleju. Viņam šajās sarunās izdevās pierādīt savas iespaidīgās sarunu vešanas mākas un tādēļ Ataturks lūdza Asambleju iecelt Ismetu par ārlietu ministru un delegācijas vadītāju 1923. gada Lozannas miera konferencē. Ismets parakstīja 1923. gada 24. jūlija Lozannas miera līgumu un kļuva par pirmo valsts premjerministru proklamēšanas dienā - 1923. gada 29. oktobrī.

Inenu pildīja premjerministra pienākumus septiņus termiņus pēc kārtas (1923—1937), ar īsu pārtraukumu (1924—1925). Pirmos trīs termiņus viņš arī pildīja ārlietu ministra pienākumus. 1927. gadā Ismets tika atvaļināts no armijas. Laikā, kad viņš vadīja valdību, jaunā republika spēja pārdzīvot tautas vēsturē krasāko politisko un ekonomisko modernizāciju, atmaksāt visus kara parādus, nodrošināt sabiedrisko kārtību un drošību, kā arī īstenot bargu valsts kontrolētu industrializāciju, neskatoties uz 1929. gada globālo krīzi. Viņa vadītā valdība bez citu valstu atbalsta atjaunoja karā saplosīto valsti un izbūvēja plašu dzelzceļa tīklu, kas stiepās gandrīz 10 000 km.

Otrais pasaules karš un daudzpartiju sistēmas ieviešana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ismetu Inenu ievēlēja par otro valsts prezidentu nākošajā dienā pēc Ataturka nāves (11.11.1938.) Viņš arī kļuva par Republikāņu Tautas Partijas (RTP) priekšsēdētāju. Sākoties karam, Inēnu nevilcinoties paziņoja, ka Turcija ir nekarojoša Lielbritānijas un Francijas sabiedrotā, izvairoties no tūlītējas Vācijas iebrukuma. Ar Vāciju viņš noslēdza 1941. gada savstarpējās neuzbrukšanas līgumu. 1943. gada janvārī Adanā Inēnu tikās ar Čērčilu un decembrī Kairā — ar Rūzveltu un Čērčilu. Inēnu šajās sarunās veiksmīgi nosargāja Turcijas neitralitāti, lai neiesaistītos karā. Tiklīdz karš bija beidzies, Turciju apdraudēja PSRS iespējamā ekspansija, jo tā bija vienpusēji atcēlusi 1921. gadā noslēgto draudzības līgumu un pieprasīja nodot PSRS pārziņā Turcijas jūras šaurumu (Bosfora jūras šaurums un Marmora jūra), kā arī Karsas un Ardahanas provinces. Pasaulei polarizējoties, Turcija pievienojās brīvo un demokrātisko valstu saimei, ieviešot daudzpartiju brīvu vēlēšanu sistēmu. RTP zaudēja 27 vairākuma vietas parlamentā Demokrātu Partijai (DP), kuru vadīja bijušais RPP premjerministrs Dželals Bajars. Zaudējumu 1950. gada vēlēšanās Ismets Inenu paskaidroja šādi: "Tā ir jauna veida dzīve, pēc kuras mēs ilgojāmies simt gadu." Viņš zaudējumu vēlēšanās uzskatīja par personīgu sasniegumu. Inenu nodeva prezidentūru Dželalam Bajaram, kurš 1950. gada 22. maijā kļuva par trešo valsts prezidentu.