Itāļu Lībija

Itāļu Lībija bija Itālijas kolonija Ziemeļāfrikā, kas pastāvēja no 1911. līdz 1943. gadam. Tā izveidojās pēc Itālijas un Osmaņu impērijas kara (1911–1912), kad Itālija anektēja Tripolitāniju un Kirenaiku (mūsdienu Lībijas rietumu un austrumu daļas). Sākotnēji šie reģioni tika pārvaldīti atsevišķi, bet 1934. gadā Itālija tos oficiāli apvienoja vienā kolonijā — Lībijā.

Itālijas valdība centās nostiprināt kontroli pār koloniju, saskaroties ar spēcīgu pretošanos no vietējiem berberu un arābu iedzīvotājiem, īpaši Senūsītu kustības vadībā Kirenājā. Pretošanās kulminācija bija Lībijas nemieri un partizānu karš, ko Itālija apspieda ar brutāliem represīviem pasākumiem, tostarp koncentrācijas nometnēm un deportācijām. No 1920. gadiem Itālija veicināja kolonistu ieceļošanu, cerot attīstīt lauksaimniecību un industrializēt reģionu. Benito Musolīni režīms 1930. gados centās padarīt Lībiju par "Itālijas ceturto krastu" (Quarta Sponda), investējot infrastruktūrā un ceļu tīklā, kā arī uzsākot propagandas kampaņas, lai nostiprinātu Itālijas ietekmi.

Otrā pasaules kara laikā Lībija kļuva par nozīmīgu fronti starp Itālijas un Vācijas spēkiem no vienas puses un Lielbritānijas un Sabiedroto spēkiem no otras. Pēc ilgstošām kaujām, tostarp Alameinas kaujas (1942), Sabiedrotie pārņēma kontroli pār reģionu, un 1943. gadā Itālija zaudēja Lībiju. Pēc kara Apvienoto Nāciju Organizācija 1949. gadā lēma, ka Lībija kļūs par neatkarīgu valsti, un tā oficiāli pasludināja neatkarību 1951. gadā.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Itāļu Lībija.