Iznīcinātāju bataljoni

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Iznīcinātāju bataljoni (krievu: истребительные батальоны) bija PSRS militarizēti formējumi Otrā pasaules kara laikā un neilgi pēc tā. Iznīcinātāju bataljoni tika izveidoti 1941. gada vasarā pēc vācu uzbrukuma PSRS piefrontes rajonos. Bataljonu uzdevums bija cīņa ar iespējamo pretinieku desantu, vietējās pretošanās apspiešana un militāro objektu apsardze. Bataljoni bija pakļauti NKGB (vēlāk- NKVD). 1941. gada jūlijā PSRS bija izveidoti 1755 iznīcinātāju bataljoni ar 328 tūkstošiem cilvēku. Sarkanajai armijai atkāpjoties, 250 tūkstošus cilvēku iekļāva regulārās armijas rindās, bet ap 30 tūkstošu atstāja partizānu cīņām. Pēc kara beigām bataljoni tika izmantoti cīņai ar pretpadomju partizāniem un represiju veikšanai.

Iznīcinātāju bataljoni Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gadā Latvijā nepaspēja organizēt iznīcinātāju bataljonus, bet to funkcijas uzdeva veikt 1941. gada jūnijā izveidotajai strādnieku gvardei. Pavēle par iznīcinātāju bataljonu veidošanu Latvijā tika izdota 1944. gada maijā, gatavojoties iebrukumam Latvijas teritorijā. Bataljonus bija paredzēts komplektēt, pirmkārt, no komunistiem, komjauniešiem un padomju aktīva personām, bet par komandieriem nozīmēt NKVD apriņķu un pilsētu daļu darbiniekus. Bataljoni tika veidoti apriņķos, bet pagastos darbojās vadi.[1] Bataljonu kaujinieki apsargāja vietējās padomju iestādes un piedalījās akcijās pret nacionālajiem partizāniem. Pēc LPSR Iekšlietu ministrijas OBB (nodaļa cīņai pret bandītismu) datiem 1946. gada vidū Latvijā bija 20 iznīcinātāju bataljoni ar 15 202 cīnītājiem. 1947. gada janvārī pēc šiem pašiem datiem 20 bataljonos bija 14 252 cilvēki, no tiem 1357 (ap 10%) algoti. Gada laikā par politisko neuzticamību un laupīšanām no bataljoniem izslēgti 850 cilvēki (5,9%), no kuriem 131 arestēts. 1947. gada 1. martā iznīcinātāju bataljoni no Iekšlietu ministrijas tika nodoti Valsts drošības ministrijas pakļautībā.[2] 1949. gada martā iznīcinātāju bataljonu kaujinieki piedalījās iedzīvotāju masveida deportācijās.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pavēle par iznīcinātāju bataljonu organizēšanu historia.lv
  2. Strods, Heinrihs. Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956. Preses nams. Rīga. 1996. ISBN 9984001350 357. lpp.
  3. Strods, Heinrihs. Latvijas cilvēku izvedēji 1949. gada 25. martā