Izpildvara ir valsts varas izpausme. Kopā ar likumdošanas varu un tiesu varu veido vienoto valsts varu, kas izriet no varas dalīšanasdoktrīnas. Galvenais izpildvaras uzdevums ir likumdevēja izdoto normatīvo aktu darbības nodrošināšana pilnā apjomā visā valstī. Tāpat kā ar pārējiem diviem varas zariem, izpildvara rīkojas autonomi, savu kompetenču ietvaros. Tai ir savs politiskais un administratīvais aparāts, kas ļauj veikt tās uzdevumus. Izpildvaras realizētājs dažādās valstīs atšķiras atkarībā no valsts režīma formas. Parlamentārā republikā tā ir valdība, kura veic tai deleģētās funkcijas. Prezidentālās republikās prezidents pārstāv izpildvaru (parasti viņu ievēl vēlēšanās). Šāds pats variants darbojas arī valstīs, kur pastāv absolūtā monarhija, tikai tur prezidenta vietā ir monarhs.
Prezidents vai monarhs parlamentārās republikās ir valsts galva, kurš formāli atrodas augstāk par parlamentu, bet tomēr viņš nepārstāv kādu no trijām valsts varām. Parasti viņam ir piešķirtas noteiktas pilnvaras. Piemēram, Latvijā prezidents izvēlas valdības galvu, kas ļauj koriģēt izpildvaru un rada neitrālas attieksmes apstākļus pret iespējamo pretendentu. Starp trīs valsts varām darbojas līdzsvara princips, vienkāršāk, tas nozīmē to, ka noteiktos apstākļos viena vai otra veic otras kontroli vai uzraudzību. Tiesu vara, piemēram, var iejaukties izpildvaras rīcībā, kad ir izdots administratīvais akts, kurš ir pretrunā ar normatīvajiem aktiem, atceļot to. Šāda savstarpēja "kontrole" nodrošina varas līdzsvaru un to, ka nevienai no trim valsts varām netiek dots priviliģētāks stāvoklis.
Latvijā augstākā izpildvara saskaņā ar Satversmes 58. pantu pieder Ministru kabinetam, atsevišķas izpildvaras pilnvaras ir deleģētas prezidentam un atsevišķām izpildvaras institūcijām. Tādas institūcijas, piemēram, ir Centrālā vēlēšanu komisija, Valsts kontrole un citas. Šāds regulējums ir skaidrojams ar īpašu statusu un uzdotajiem uzdevumiem, kas ir šīm institūcijām. Vēsturiski pirmais šī termina lietotājs bija anglis Džons Loks. Dzīvē izpildvara izveidojās pakāpeniski. Mūsdienās pazīstamais variants, kad izpildvaru pārstāv parlaments vai prezidents, izveidojās laikā no 17. līdz 18. gadsimtam.
