Izraēlas vēsture

Izraēlas vēsture ir bagāta un sarežģīta, ietverot gan senas civilizācijas, gan mūsdienu valsts tapšanu Tuvajos Austrumos. Tā aptver tūkstošiem gadu, sākot no Bībeles laikiem līdz mūsdienu Izraēlas valstij.

Senie laiki

Izraēlas teritorijā senatnē atradās vairākas nozīmīgas senās civilizācijas. Saskaņā ar Bībeli, ebreji (ivri) apmetās Kanaānā pēc izceļošanas no Ēģiptes. Izraēlas un Jūdejas ķēniņvalsts pastāvēja aptuveni no 11. gadsimta p.m.ē. līdz to sagrāvei – attiecīgi Asīrijas un Babilonijas impērijas laikā.

Ap 1000. gadu p.m.ē. ķēniņš Dāvids izveidoja vienotu Izraēlas valstību ar galvaspilsētu Jeruzalemi.
Viņa dēls, ķēniņš Zālamans, uzcēla pirmo Templi Jeruzalemē.
722. gadā p.m.ē. Asīrija iekaroja Izraēlas ziemeļu karalisti.
586. gadā p.m.ē. Babilonieši iznīcināja Jeruzalemi un Templi, aizvedot ebrejus trimdā.

Romas periods un diaspora

1. gadsimtā p.m.ē. reģionu iekaroja Romas impērija, padarot to par daļu no Jūdejas provinces. Romas vara sākotnēji pieļāva zināmu reliģisko un politisko autonomiju, taču spriedze starp jūdu iedzīvotājiem un romiešu varu pieauga.

Pirmais nopietnais konflikts bija Lielā jūdu sacelšanās (66–73. g. m.ē.), kuras laikā tika iznīcināts Jeruzalemes templis 70. gadā. Šis notikums bija lūzuma punkts jūdu vēsturē. Vēl dramatiskāka bija Bar Kohbas sacelšanās (132–135. g. m.ē.), pēc kuras romieši brutāli apspieda pretošanos, izpostīja Jeruzalemi un uz tās vietas izveidoja romiešu koloniju Aelia Capitolina. Jūdiem tika aizliegts apmesties pilsētā, un daudzi tika nogalināti, pārdoti verdzībā vai piespiedu kārtā izsūtīti.

Rezultātā izveidojās plaša jūdu diaspora, jūdi izklīda pa visu Romas impēriju un ārpus tās robežām. Šis periods iezīmē jūdaisma pāreju no tempļa kulta uz sinagogas un rabīniskā jūdaisma praksi, kā arī veido pamatu jūdu kopienu attīstībai dažādos reģionos nākamo gadsimtu laikā.

Cionisma kustība un ceļš uz neatkarību

19. gadsimta beigās radās cionisma kustība, kuru iedvesmoja nepieciešamība pēc ebreju nacionālās mājvietas. Teodors Hercls bija viens no galvenajiem šīs idejas veicinātājiem.

1917. gadā Lielbritānija izdeva Balfūra deklarāciju, atbalstot ebreju nacionālās mājvietas izveidi Palestīnā.
1920.–1948. gadā reģions bija Lielbritānijas mandāta teritorija.
1947. gadā ANO apstiprināja plānu par Palestīnas sadalīšanu divās valstīs – ebreju un arābu.

Izraēlas Valsts dibināšana

1948. gada 14. maijā tika pasludināta Izraēlas Valsts.
Sekojošajā Neatkarības karā (1948–1949) Izraēla izcīnīja savu pastāvēšanu, bet daudzi palestīnieši tika padzīti vai aizbēga.

Mūsdienu vēsture

Kopš dibināšanas Izraēla ir bijusi iesaistīta vairākos karos:

Sešu dienu karš (1967), kurā Izraēla ieguva Gazas joslu, Rietumkrastu, Golānas augstieni un Sinaja pussalu.
Salīdzināšanas dienas karš (1973).
Miera līgums ar Ēģipti (1979) un Jordāniju (1994).
Ilgstošs konflikts ar palestīniešiem un dažādām teroristiskām organizācijām.