Jānis Šteins

Jānis Šteins;
Personīgā informācija
Dzimis	1882. gada 2. jūnijā ; Daugmales pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1968. gada 6. janvārī (85 gadi); Rīga, Latvijas PSR (tagad Latvija)
Tautība	latvietis
Dzīvesbiedre	Anete Paulīna Lāce (1889—1956)
Bērni	Ligija (audžumeita; 1927—1953)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; pulkvedis-leitnants
Dienesta laiks	1903 — 1918; 1918 — 1919; 1919; 1919 — 1925
Valsts	Krievijas Impērija; KSFPR; LSPR; Latvija
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Komandēja	8. latviešu padomju strēlnieku pulks; 3. latviešu padomju strēlnieku brigāde
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš; Krievijas pilsoņu karš; Latvijas Neatkarības karš
Apbalvojumi	Triju Zvaigžņu ordenis u.c.
Izglītība	Virsnieku kursi
Cits darbs	politiķis, pedagogs

Jānis (Johans) Šteins (1882—1968) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, Latvijas Bruņoto spēku pulkvedis-leitnants (1921), politiķis un pedagogs.

Dzīvesgājums

Dzimis 1882. gada 2. jūnijā Daugmales pagastā zemnieka ģimenē. Beidzis Rīgas Nikolaja I ģimnāziju. 1903. gadā kā savvaļnieks iestājās Krievijas Impērijas armijā, dienēja 23. kājnieku pulkā. No 1904. gada dienēja Rīgas apakšvirsnieku bataljonā. 1906. gadā pabeidza mācību kursu un kļuva par jaunāko apakšvirsnieku. Pēc tam dienēja 177. Izborskas kājnieku pulkā, sasniedza vecākā apakšvirsnieka, pēc tam feldfēbeļa dienesta pakāpi. 1908. gadā iestājās podpraporščiku skolā, ko pabeidza 1909. gadā, pēc tam turpināja dienēt 177. kājnieku pulkā. 1911. gadā atvaļinājās, bet tūlīt atkal iestājās dienestā 115. Vjazmas kājnieku pulkā Rīgā.

Pirmā pasaules kara sākumā no 1914. gada augusta dienēja Rietumu frontē, bija virsnieka vietnieks. 1915. gada novembrī tika paaugstināts par praporščiku par kaujas nopelniem. 1916. gada februārī tika paaugstināts par podporučiku, no marta bija rotas komandieris. 1916. gada novembrī tika pārcelts uz 532. Volokolamskas kājnieku pulku, bija izlūku nodaļas priekšnieks, vēlāk bataljona komandieris, vairākkārt ievainots. 1917. gada janvārī tika paaugstināts par poručiku, no maija dienēja kā rotas komandieris Latviešu strēlnieku rezerves pulkā. 1917. gada oktobrī sasniedza štabskapteiņa dienesta pakāpi. Pēc Oktobra apvērsuma 1918. gada februāri atvaļinājās no dienesta.

Pēc atvaļināšanās dzīvoja Tērbatā, bet no maija Ribinskā, kur tajā pašā mēnesī iestājās Sarkanajā armijā.^[1] Gatavojoties Ribinskas sacelšanās, Šteins vienlaicīgi slepeni darbojās nelegālajā "Viskrievijas karavīru savienībā cīņai pret lieliniecismu" Ribinskas nodaļā.^[2] Krievijas pilsoņu karā dienēja Latviešu strēlnieku padomju divīzijas 8. latviešu strēlnieku pulkā, bija mācību komandas priekšnieks, no septembra pulka komandieris. 1918. gada oktobrī tika iеcelts par 3. latviešu strēlnieku brigādes komandieri, vēlāk bija trieciengrupas komandieris Dienvidu frontē pret Krasnova Donas armiju.

Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gadā dienēja Padomju Latvijas armijā kā 3. latviešu strēlnieku brigādes komandieris. 1919. gada 24. maijā dezertēja un 20. jūnijā iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos kapteiņa dienesta pakāpē. Dienēja Ziemeļlatvijas brigādē, bija frontes aizmugures štāba lauka karatiesas priekšsēdētājs. No 1919. gada septembra bija virsnieks Vidzemes divīzijas štābā. No 1920. gada janvāra bija Virsnieku kursu priekšnieka palīgs, no oktobra kājnieku nodaļas grupas vadītājs, vēlāk kursu saimniecības priekšnieks. 1921. gadā tika paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par saimniecības priekšnieku Vidzemes artilērijas pulkā. 1924. gadā tika iecelts par saimniecības priekšnieku Kara skolā. Tajā pašā gadā pabeidza Virsnieku kursus. 1925. gadā atvaļinājās no dienesta pēc paša vēlēšanās. Dzīvoja Rīgā, bija Rīgas pilsētas domes loceklis. 1940. gada februārī tika sodīts par krimināli klasificējamiem nodarījumiem.

Pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā sāka strādāt par Latvijas PSR Valsts Pedagoģiskā valodas un literatūras institūta saimniecības prorektoru. No 1947. gada strādāja par Latvijas Valsts (vēlākā Rīgas) Pedagoģiskā institūta noliktavas pārzini. No 1958. gada līdz 1964. gadam bija republikas nozīmes personālais pensionārs.

Miris 1968. gada 6. janvārī 1. Rīgas pilsētas sociālās nodrošināšanas pansionātā. Apbedīts Rīgas II Meža kapos.^[1]

Apbalvojumi

Sv. Vladimira ordenis, IV šķira (ar šķēpiem),
Sv. Staņislava ordenis, II, III šķira (abi ar šķēpiem),
Sv. Annas ordenis, II, III šķira (abi ar šķēpiem), IV šķira
Sv. Jura krusts, II, III, IV šķira,
Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira.^[1]

Atsauces

1 2 3 Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis. Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918—1940: biogrāfiska vārdnīca. Rīga : Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 374.–375. lpp.
↑ Jekabsons, Eriks (1997). "Latvieši krievu pretlielinieciskajā kustībā 1918.–1920. g.". Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls (1): 90.–107.

[:0-1] 1 2 3 Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis. Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918—1940: biogrāfiska vārdnīca. Rīga : Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 374.–375. lpp.

[:2-2] Jekabsons, Eriks (1997). "Latvieši krievu pretlielinieciskajā kustībā 1918.–1920. g.". Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls (1): 90.–107.

[1]

[2]