Jānis Apeters
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Jānis Apeters (krievu: Иван Андреевич Апетер, 1890—1938) bija latviešu izcelsmes padomju čekists, represīvo organizāciju darbinieks.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1890. gada 16. aprīlī Liezēres pagastā zemnieka ģimenē, mācījies grāmatvežu kursos. 1905. gada revolūcijas laikā iestājās LSDSP. Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gadā viņu iesauca Krievijas impērijas armijā, kā 26. Sibīrijas strēlnieku pulka kareivis 1914. gadā piedalījās Austrumprūsijas kaujās. 1917. gadā iestājās Krievijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, novembrī viņu ievēlēja par Krievijas Satversmes sapulces deputātu. 1918. gada februārī bija Augstākās virspavēlniecības štāba komisārs Mogiļevā, vēlāk Brjanskas apgabala Militārās kontroles departamenta vadītājs.
Krievijas pilsoņu kara laikā Apēters bija Rietumu frontes čekas īpašā departamenta vadītājs, vēlāk Ukrainas čekas īpašā departamenta vadītājs, pēc tam 12. armijas Īpašā departamenta vadītājs. Pēc kara beigām turpināja darboties OGPU struktūrās.
1933. gadā absolvēja Ārējās tirdzniecības akadēmiju (Академия внешней торговли), bija NKVD Sanitārās-kūrortu daļas priekšnieks (1934—1937). 1937. gadā kļuva par pirmo Solovku īpašās nozīmes nometnes (SLON, Solovku salās) vadītāju
Lielā terora laikā 1937. gada 11. decembrī Apeteru arestēja kā Latvijas spiegu-fašistu organizācijas biedru. Pēc ilgstošām pratināšanām 1938. gada 22. augustā viņam piesprieda nāvessodu par valsts nodevību un dalību pretpadomju revolucionārā organizācijā un tajā pašā dienā viņu nošāva. Apbedīts NKVD šautuvē "Kommunarka". 2014. gada 4. septembrī ar Krievijas Federācijas Augstākās tiesas lēmumu tika atteikta Apetera reabilitācija.[1]
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Sarkanā Karoga ordenis (1923)