Jānis Asars (rakstnieks)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par rakstnieku un revolucionāru. Par citām jēdziena Jānis Asars nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jānis Asars
Jānis Asars
Personīgā informācija
Dzimis 1877. gada 27. februārī
Kauguru pagasts, Vidzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1908. gada 31. jūlijā (31 gads)
Rīga
Dzīves vieta Rīga, Pēterpils, Helsinki
Tautība latvietis
Literārā darbība
Pseidonīms Avs, Clio, -fa u.c.
Nodarbošanās žurnālists
Valoda latviešu valoda
Žanri literatūrkritika
Slavenākie darbi "Vispārīga pasaules rakstniecības vēsture" (1907)

Jānis Asars (1877—1908) bija latviešu rakstnieks, revolucionārs, literatūrkritiķis un publicists. Sabiedriski politiskos un literatūrkritiskos rakstos Asars uzsvēra dzīves un mākslas saskari un attīstību, vērsās pret novecojušām dogmām un kanoniem.[1]

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1877. gada 27. februārī Kauguru pagasta "Mičkēnu" māju kalpa ģimenē. Hermaņa Asara brālis. Mācījās Kauguru pagastskolā (1885-1888), E. Heines privātskolā Valmierā (1888-1891), Nikolaja ģimnāzijā Rīgā (1891-1896). 1892. gadā tika publicēti Asara pirmie literārie darbi, galvenokārt tulkojumi. Studēja Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas nodaļā (1896-1899, 1900-1902). Rakstu krājuma "Vārpas" līdzsastādītājs (1894-1895), laikraksta "Dienas Lapa" (1897) un žurnāla "Mājas Viesa Mēnešraksts" līdzstrādnieks (no 1901). No 1902. gada marta līdz maijam atradās apcietinājumā, izslēgts no institūta. Pilnībā nodevās literatūrkritikai.

1905. gada revolūcijas laikā aktīvi piedalījās sabiedriski politiskajos notikumos, darbojās Federatīvajā komitejā. Piedalījās skolotāju kongresā 1905. gada novembrī, prasīja demokratizēt un padziļināt pamatizglītības apguvi. Sākoties revolūcijas apspiešanai, 1906. gadā devās uz Pēterpili, kur strādāja laikrakstos "Pēterburgas Atbalsis", "Pēterburgas Latvietis", "Progress", "Ņevas Viļņi" u. c. 1906. gada beigās devās bēgļu gaitās tālāk uz Somijas lielhercogisti, kur Helsinkos rediģēja žurnālu "Rīts" (1907) un publicēja grāmatu "Vispārīga pasaules rakstniecības vēsture" (I, 1907). Somijā Asars saslima un ārstējās nervu klīnikā, bet 1908. gada sākumā brālis viņu pārveda uz Rīgu un ievietoja Šēnfelda nervu klīnikā. Pēc žandarmērijas rīkojuma Asaru pārvietoja uz valsts psihiatrisko slimnīcu.

Miris 1908. gada 31. jūlijā Rīgā, apbedīts Lielajos kapos, kur 1926. gadā atklāts piemineklis. Viņa vārdā nosaukta Jāņa Asara iela Rīgā, kā arī iela Liepājā, Jelgavā un Ainažos.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Mākslas un kultūras sakars XIX gadu simtenī" (1901)
  • "Jaunākais mūsu rakstniecībā" (1902)
  • "Gogolis" (1902)
  • "Emīls Zolā" (1902)
  • "Vēstules par ārzemju rakstniecību" (1902)
  • "Henriks Ibsens — jaunlaiku klasiķis" (1903)
  • "Jaunākās parādības mūsu rakstniecībā" (1904)
  • "Aspazija un viņas dzeja" (1904)
  • "Ko Andrievs Niedra mums sludina?" (1905)
  • "Mūsu tautskola" (1905)
  • "Māksla un revolūcija" (1906)
  • "Kā Baltijas muižniecība tikusi pie savām privilēģijām" (1907)
  • "Spīdzināšanas Baltijā" (1907)
  • "Vispārīga pasaules rakstniecības vēsture" (1907)
  • Kopoti raksti 4 sējumos (pēc nāves, 1908-1911)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Knope E. Jānis Asars — spilgta personība latviešu literatūras un mākslas vēsturē. LPSR ZA Vēstis, 1977., nr. 4
  • Eglīte, Dita. Jānim Asaram — 125. Pasākumu cikls "Modernisma priekšteči un pravieši" Jāņa Akuratera muzejā. Literatūra un Māksla Latvijā. Nr.11 (2002. gada 14. marts), 14.lpp.
  • Viese, Saulcerīte. Jānis Asars un Aspazija. Literatūra un Māksla Latvijā. Nr.12 (2002. gada 21. marts), 6.lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]