Jānis Drēziņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jānis Drēziņš
JanisDrezins1868-1848 UK-London sea-captain shipmaster 1899-colorized.jpg
Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta Hidrogrāfiskās nodaļas Daugavas grīvas un Rīgas ostas bāku uzraugs
Amatā
1919. gada 26. jūnijs — 1944. gada 5. decembris
Priekštecis amats izveidots

Dzimšanas dati 1868. gada 12. oktobrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Bīriņu pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miršanas dati 1948. gada 9. novembrī (80 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība latvietis
Dzīvesbiedrs(-e) Anna Drēziņa (dz. Auziņa)
Profesija tālbraucējs kapteinis
Augstskola Mangaļu jūrskola
Reliģija Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca

Svētā Jura medaļa, Atzinības krusts

Jānis Drēziņš (dzimis 1868. gada 12. oktobrīJānis Reiks (Reich), miris 1948. gada 4. novembrī) bija tālbraucējs kapteinis un vēsturē ilggadējākais Daugavgrīvas un Rīgas bāku sistēmas vadītājs, tajā skaitā visu pirmskara neatkarīgās Latvijas laiku.

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1868. gada 12. oktobrī «Puntūzī» Bīriņu pagastā, Rīgas apriņķī, Vidzemes guberņā Mārtiņa Drēziņa-Reika, dzimuša 1831. gada 27. augustā, un viņa sievas Marijas Drēziņas, dzimušas 1835. gada 10. aprīlī, pirmslaulību uzvārdā Balodes, ģimenē kā vidējais dēls. Kristīts Krimuldas draudzē 1868. gada 17. novembrī kā Jānis Reiks, viņa krustvecāki tēvabrālis Jānis Drēziņš-Reiks (dz. 1833) un Jānis Dālderis ar sievu Annu[1]. Brāļi Pēteris Drēziņš-Reiks (dz. 1861. gada 4. augustā), Mārtiņš Drēziņš (1864—1922), Kārlis Drēziņš (1872—1953) un Augusts Drēziņš (1881—1962), visi jūrskolu absolventi kā tālbraucēji jūrnieki, veidojot kapteiņu Drēziņu dzimtu kopā ar Drēziņa sievas Annas brāļiem, brāļubērniem, arī jūrniekiem. Visilgāk jūrā brauca pats Drēziņš, vecākais brālis Mārtiņš, jaunākais Augusts, kā arī pēdējā dēls Mārtiņš Fēlikss Bruno Drēziņš (1912—1991).

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Absolvējis Mangaļu jūrskolu kā tālbraucējs kapteinis, Krievijas Impērijas Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas Tirdzniecības jūrniecības daļa 1899. gada 24. martā izsniedza tālbraucēja kapteiņa diplomu Nr. 582[2]. Vēlāk mācījies Londonā, Apvienotajā Karalistē.

Tālbraucējs kapteinis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Drēziņš 19. gadsimta beigās tālbraucēja kapteiņa uniformā

1892. gadā dienējis kā tālbraucējs stūrmanis. No 19. gadsimta bijis tālbraucējs kapteinis reisos Ziemeļu ledus okeānā, Atlantijas okeānā un Indijas okeānā, tajā skaitā uz Bombeju, Arhangeļsku, Riodežaneiro. Bijis burinieka «Rūdolfs» pirmais kapteinis, gafelšonera «Anna Ottilie» kapteinis u.c. 20. gadsimta sākumā dzīvoja Fovejā, Kornvolā, Apvienotajā Karalistē[3]John Drehsin. 1913. gada oktobrī sadarbībā ar maijā atbraukušo Elbingas virsinženieri Kīnapelu uzsācis darbu jaundibināmajā Rīgas kuģubūvētavā jeb «F. Šihavs, Mīlgrāvja kuģu būvētava» Mīlgrāvī, Magnusmuižas pagastām[4] kur arī tagadējā Vecmīlgrāvja 2. līnijā jeb Emmas ielā 9 atradās viens no viņam piederošajiem namiem, blakus dzīvoja arī viņa brālis, kapteinis Mārtiņš Drēziņš un svaine Alvīne Ieva Daukše ar vīru Vilhelmu; vēlāk arī kapteinis tvaikonim «Куйваст». No 1915. gada 1. augusta līdz 1918. gada 24. februārim dienēja Pētera Pirmā jūras cietoksnī Somu jūras līča krasta aizsardzības brigādē kā tvaika mašīnu kuģu kapteinis, vienlaikus visus kara gadus rada iespēju ierasties Daugavgrīvā,[5] kur turpmāk dzīvoja divdesmit piecus gadus. Krievijas Impērijas Baltijas slepenās izlūkošanas komandieris, Imperatora Baltijas flotes pavēlnieks viceadmirālis Adrians Ņepeņins 1916. gada decembrī apbalvoja Drēziņu ar Svētā Jura medaļu № 1150137 par drosmi civilpersonu glābšanā no mīnām.[6]

Hidrogrāfiskais dienests[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Igaunijas valsts neatkarības pasludināšanas 1918. gada 24. februārī atgriezās Latvijā un vairāk nekā 25 gadus vadīja Rīgas ostas bākas. No Pirmā pasaules kara (pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā 1919. gada 26. jūnijā oficiāli toreizējās Latvijas pagaidu valdības tirdzniecības un rūpniecības ministrijas vārdā kā Krasta apgaismošanas valdei pārņemot navigāciju no vācu okupācijas varas) līdz Otrā pasaules kara karadarbības beigām Rīgā 1944. gadā vadīja Daugavgrīvas bāku un visu Daugavas ietekas bāku navigācijas darbu kā Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta Hidrogrāfiskās nodaļas Rīgas un Daugavgrīvas bāku uzraugs, pa šo laiku arī dzīvoja Daugavgrīvā.[5] Par ilggadējo, vairāk kā divdesmit gadu darbu Rīgas ostas bāku vadībā[7] valsts dienestā Kārlis Ulmanis 1939. gada 9. novembrī nolēma apbalvot 1939. gada 18. novembrī[8] ar Atzinības krustu[9].

Vērmahts atkāpjoties 1944. gada oktobrī Daugavgrīvas bāku uzspridzināja, bet 1944. gada 5. decembrī PSRS armija padzina Jāni Drēziņu no fon Kortu mājas Daugavgrīvā, kurā viņš dzīvoja; Drēziņš apmetās pie dēla Strēlnieku ielā 19, kur dzīvoja līdz mūža beigām.[10] 1945. gadā ar Drēziņa padomu uzbūvēja koka pagaidu bāku, bet otrreizējās PSRS okupācijas laikā kapeinis vairs nepiedalījās Rīgas ostas darbībā un dzīves nogali veltīja pētījumiem.

Lai kapteiņa pienākumus veicot vadītu luteriskos dievkalpojumus, Jānis Drēziņš apguva ērģeļspēli, uz sevis vadītajiem kuģiem uzturēja fisharmonijas un līdz mūža beigām sacerēja luteriskos koraļus uz vienas no savu fisharmoniju manuāļiem.

Literatūra un avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1930. gada Daugavgrīvas bākas un loču torņa teritorijas uzmērojuma skice. — LNA LVVA, 1605. f., 2. apr., 43. l., 79. lp.

Atsauces un paskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. LNA LVVA 235. fonda Latvijas evaņģēliski luterisko draudžu baznīcu grāmatas 4. uzskaites saraksta 1320. lieta «Kremon» 11. lpp. o. p.
  2. Отдел Торгового Мореплаванiя Министерства Торговли и Промышленности, Рижсскои комиссiи по испытанию шкиперовь 24 марта 1899 года за №. 4, Дипломъ №. 582 Яну Марцову Дрезину.
  3. «List of officers...31st March, 1901» RG 13/2209, St Austell, Fowey, Cornwall, England, United Kingdom, England, Wales, Channel Islands and Isle of Mann Census, 1901.
  4. 1913. gada 23. oktobra Jāņa Drēziņa vēstule virsinženierim Kīnapelam (Kienappel). «F. Šihavs, Mīlgrāvja kuģu būvētava».
  5. 5,0 5,1 «"Pāri ledus laukiem pēc tvaikoņiem: līdzi ostas ledlauzim pirmajā ziemas rītā", Rīts, Nr. 17, 1937, 17. janvāris, 13. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2021. gada 1. maijā.
  6. Приказ командуююшаго Балтiйкого моря посилное судно «Кречет», 31 декабря 1916 года, № 1047.
  7. «"Neptuna pasts: 20 gadu bāku uguņu sargvietas", Jūrnieks, Nr. 1939, 1. jūlijs, 313. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2021. gada 1. maijā.
  8. [Jaunākās Ziņas, Nr. 262, 1939. gada 17. novembrī, 8. lpp.]
  9. «Latvijas Vēstnesis, Nr. 426-429, 2000. gada 28. novembrī 16. lpp. (34. lpp.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. Maijs. Skatīts: 2021. gada 1. Maijs.
  10. 1944. gada 7. decembra dzīvesvietas izziņa 1927. gada 9. novembra pasei Nr. AL 019024.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]