Jānis Imaks

Jānis Imaks;
Apakšpulkvedis Jānis Imaks
Personīgā informācija
Dzimis	1882. gada 22. augustā ; Piņķu pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1919. gada 18. jūnijā (36 gadi); Kijiva, Ukrainas PSR (tagad Ukraina)
Tautība	latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; apakšpulkvedis
Dienesta laiks	1900 — 1917; 1918 — 1919
Valsts	Krievijas Impērija; Latvija
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Komandēja	8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš; Latvijas Neatkarības karš; Krievijas pilsoņu karš
Izglītība	Viļņas junkurskola

Jānis Imaks (1882. gada 22. augusts^[1] — 1919. gada 12. jūnijs) bija latviešu strēlnieku virsnieks, 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljona pirmais komandieris.^[2]

Dzīvesgājums

Dzimis 1882. gada 22. augustā zemnieku ģimenē Piņķu pagastā. Izglītību ieguvis mājmācības ceļā. 1900. gadā iestājās Krievijas Impērijas armijā.^[1] 1904. gadā Imaks beidza Viļņas junkurskolu praporščika pakāpē, dienēja Viļņas apkārtnē stacionētajā 107. Troickas kājnieku pulkā (krievu: 107-й пехотный Троицкий полк). 1905. gadā paaugstināts par podporučiku, 1909. gadā par poručiku, 1913. gadā par štābskapteini.

Pirmā pasaules kara sākumā piedalījās kaujās 107. Troickas kājnieku pulka sastāvā. No 1915. gada 1. decembra līdz 1916. gada aprīlim kapteiņa pakāpē vadīja 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljona formēšanu. 1916. gada maijā viņu paaugstināja par apakšpulkvedi un jūnijā iecēla par Valmieras latviešu strēlnieku bataljona saimniecības daļas priekšnieku, 1916. gada decembrī — 1917. gada janvārī viņš 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka sastāvā piedalījās Ziemassvētku kaujās, 1917. gada septembra sākumā — kaujā pie Mazās Juglas, pēc tam demobilizējās.

Latvijas brīvības cīņu sākumā 1918. gadā decembrī viņš bija Rīgas 1. latviešu landesvēra rotas pirmais komandieris, Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku Latgales apsardzības apgabala priekšnieks. Pēc Rīgas zaudēšanas un Padomju Latvijas armijas ienākšanas 1919. gada janvārī devās uz Liepāju, no kurienes tālāk uz Rietumeiropu, vēlāk uz Kijivu, kur miris 1919. gada 12. jūnijā.^[3]

Apbalvojumi

Sv. Staņislava ordenis, II, III (1915) šķira (abi ar šķēpiem)
Sv. Annas ordenis, II (1916), III (1914) šķira (abi ar šķēpiem), IV (1915) šķira
Sv. Vladimira ordenis, IV šķira (ar šķēpiem) (1917),
Sv. Jura ordeņa zobens (1917).

Literatūra

Jēkabsons, Ē. un Ščerbinskis, V. (sast.), Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940. Biogrāfiska vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998. ISBN 9984-510-17-4
Jēkabsons, Ē., Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā. 19. gadsimta otrā puse - 1914. gads, Rīga, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2022. ISBN 978-9934-18-872-5

Atsauces

1 2 «Имак Иоган-Эдуард Микелевич — Офицеры русской императорской армии». ria1914.info. Skatīts: 2025-09-16.
↑ Fotogrāfiju kolekcija Arhivēts 2020. gada 23. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Latvijas Kara muzejs
↑ «timenote.info». Arhivēts no oriģināla, laiks: 05.05.2025. Skatīts: 14.09.2019.

[:0-1] 1 2 «Имак Иоган-Эдуард Микелевич — Офицеры русской императорской армии». ria1914.info. Skatīts: 2025-09-16.

[2] Fotogrāfiju kolekcija Arhivēts 2020. gada 23. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Latvijas Kara muzejs

[3] «timenote.info». Arhivēts no oriģināla, laiks: 05.05.2025. Skatīts: 14.09.2019.

[1]

[2]

[3]