Jānis Klīdzējs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jānis Klīdzējs
Jānis Klīdzējs
Personīgā informācija
Dzimis 1914. gada 6. maijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Viļānu pagasts, Rēzeknes apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 2000. gada 2. maijā (85 gadi)
Napas Ieleja, Kalifornija, Flag of the United States.svg ASV
Tautība latvietis
Paraksts Klīdzējs paraksts.jpg
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, dzejnieks
Valoda latviešu valoda; latgaliešu valoda
Slavenākie darbi "Cilvēka bērns", "Sniegi"

Jānis Klīdzējs (latgaliešu: Juoņs Klīdziejs; dzimis 1914. gada 6. maijā Viļānu pagasta Kurpniekos, miris 2000. gada 2. maijā Napas ielejā) bija pazīstams latviešu rakstnieks un dzejnieks no Latgales, pēc viņa romāna "Cilvēka bērns" motīviem uzņemta populārā režisora Jāņa Streiča tāda paša nosaukuma filma.

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnību pavadījis starp divām dzimtas mājām - Kurpniekiem Viļānu pagastā un Upmaļiem Kantinieku pagastā Liužas ciemā. Arī vēlāk dzīvē Klīdzējs uzsvēris, ka nāk no Franča un Jezupa Trasunu un Vincenta Tomašūna pagasta. 1923. gadā, astoņu gadu vecumā sāk apmeklēt 5 km attālo Sakstagala pamatskolu (tagad - Jāņa Klīdzēja pamatskola)[1]. 1929. gadā turpina mācības Rēzeknes komercskolā, to absolvē 1933. gadā. 1935. gadā ar mērķi palīdzēt Latgales zemniekiem uzsāk studijas Latvijas Universitātē agronoma specialitātē. Studiju laikā rakstnieks saskaras ar ievērojamām materiālām grūtībām[2], tās paliek nepabeigtas[3].

Literārā darbība pirmskara periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais Klīdzēja darbs tiek publicēts mācoties Rēzeknes komercskolā, 1931. gada žurnāla “Sauleite” 3. numurā iznāk viņa dzejolis “Vēsture”, pēc tam viņa darbi tiek regulāri publicēts latgaliešu periodiskajos izdevumos [3]. Klīdzēja raksti par Latgali tiek daudz publicēti avīzē "Rīts", tās redaktors Aleksandrs Grīns pats tiekas ar Klīdzēju un iesaka pievērsties stāstiem. Pirmais Klīdzēja honorārs ir 34 lati, ar ko tiek nosegta īre par istabu un iegādātas jaunas kurpes un bikses[1]. Līdz ar plašāku atpazīstamību Klīdzējs sāk rakstīt latviski, nevis latgaliski, ar mērķi iegūt plašāku lasītāju loku, taču izpelnās daudzu citu Latgales rakstnieku un kultūras darbinieku nosodījumu[4].

Sakarā ar saviem literārajiem darbiem, kuros atspoguļo Latvijas un jo īpaši Latgales lauku dzīvi, ticies ar Valsts prezidentu Kārli Ulmani, no kura saņēmis 200 latus dzimtenes apceļošanai un novērotā pierakstīšanai. Vēlāk par padarīto darbu saņēmis gan prezidenta uzslavu, gan materiālu atlīdzību[2][5].

Vēlāk Klīdzējs iegūst plašāku atpazīstamību, tiek regulāri publicēts Rīgas laikrakstos, 1937. gadā žurnālā "Sējējs" tiek publicēts viņa populārais stāsts "Benedikta ermonikas" (pazīstams arī kā "Zelta krustiņš")[3]. 1938., 39. un 40. gadā saņem Kultūras Fonda godalgu. 1939. gadā trīs mēnešu laikā saraksta romānu "Jaunieši", kas tiek publicēts 1942. gadā "Daugavpils Vēstnesī". Daudz laika Klīdzējs Rīgā pavada ar otru latviski rakstošo latgaliešu rakstnieku Albertu Sprūdžu, kā arī citiem literātiem kā Andreju Eglīti, Konstantīnu Raudivi, Jāni Andrupu, Leonīdu Breikšu un citiem[1].

Jānis Klīdzējs kopā ar saviem domubiedriem atrodas 1940. gada 16. jūnija Latgales dziesmu svētkos. Šo pieredzi spilgti aprakstījis pats Klīdzējs:

Ar dažu no šī pulka pēdējo reizi redzējāmies pēdējos brīvās Latvijas Dziesmu svētkos Daugavpilī 1940.gada 16.jūnijā. Saulaina diena mirdzēja pār Latvijas zemi un debesīm. Kā tumsa apsedza 100 000 svētkos pulcējušos latviešu sejas ziņa, ka Lietuvu jau okupē sarkanā armija. Tad paziņoja, ka Valsts Prezidents, neparedzētu lietu kavēts, svētkos neieradīsies. Klausoties Prezidenta runu un trīs reizes pēc kārtas dziedot “Dievs, svētī Latviju!”, svētku laukumā pulcējusies tauta raudāja. Vēl šodien man stāv acīs aina un es to redzu – netālu stāv divi sirmie – vecais Misiņš un Līgotņu Jēkabs un raud; mazliet tālāk slauka asaras Leonīds Breikšs un Alberts Sprūdžs aiz viņa.

17.jūnijā arī Rīgā jau dārdēja iebrucēju tanki.[1]

Emigrācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Ziemassvētkos Klīdzējs salaulājas ar jau 1937. gadā iepazīto Emīliju Svilāni, rēķinoties, ka var tikt izsūtīts un vēloties palikt kopā ar iecerēto. Deportācijas Klīdzēju ģimeni neskar, taču 1944. gadā Jānis Klīdzējs ar sievu spiests doties trimdā, no sākuma nonākot Vācijā, bet pēc tam 1950. gada jūnijā ASV, kādu laiku uzturoties Čikāgā. 1953. Klīdzēju ģimene apmetas uz dzīvi Napas ielejā, Kalifornijā. Klīdzējs sākotnēji strādā fizisku darbu, gan par gurķu skābētāju, gan koku zaru retinātāju, taču 1957. gadā iegūst maģistra grādu klīniskajā socioloģijā Berkelejas universitātē. Tālākos divdesmit gadus Klīdzējs strādājis psihiatriskajā slimnīcā, līdz pensionējas 1977. gadā.[6]. Atrašanos trimdā Klīdzējs raksturojis kā trīs dzīvju dzīvošanu: reālo dzīvi amerikāniskajā vidē, trimdas latvieša dzīvi un zaudētās dzimtenes dzīvi[1]. Tādēļ, ka Klīdzējs lielāko daļu savu darbu sarakstījis latviski nevis latgaliski, visus trimdas gadus Klīdzēja attiecības ar citiem Latgales autoriem paliek vēsas[4], lai arī ģimenē viņš runājis tikai latgaliski[7].

Literārā darbība emigrācijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielu daļu no saviem pazīstamākajiem darbiem Jānis Klīdzējs sarakstījis tieši emigrācijā. 1955. gadā iznāk romāns "Dženitors", kuram iedvesmu Klīdzējs guvis pats no personiskās pieredzes, viņš kādu laiku strādājis par apkopēju un santehniķi. 1956. gadā publicēts viens no rakstnieka slavenākajiem darbiem, "Cilvēka Bērns", kas lielā mērā apraksta paša Klīdzēja bērnības gaitas. Ikoniskā aina, kas attēlota arī J. Streiča filmā, kur mazais Boņuks uz meža ceļa tiekas ar muzikantu Izidoru, veidota pēc paša Klīdzēja bērnības atmiņām[1], savukārt 1986. gadā iznākušais romāns "Dāvātās dvēseles" ir balstīts uz Klīdzēja sievas Emīlijas (dz. Svilānes) dzimtas likteņiem, romānā viņas vārds mainīts uz Milci Salāni.

1962. gadā iznāk psiholoģiskās tematikas romāns "Sniegi", kas iegūst Kultūras fonda godalgu, pēc tā motīviem uzņemta cita Jāņa Streiča filma - "Likteņdzirnas". Savu literāro darbību Jānis Klīdzējs turpina līdz pat sava mūža galam, 1995. gadā iznāk autora pēdējais darbs "Gribējās saullēkta".

Mūža nogale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savas dzīves vēlākajos gados Klīdzējs iespēju robežās centās finansiāli atbalstīt tautiešus, kas lūdz viņa palīdzību[5]. Pēc došanās trimdā Jānis Klīdzējs Latviju apmeklē trīs reizes, pirmo reizi 1978. gadā, vēl Padomju Savienības sastāvā, un 1992. un 1993. gadā, pēc neatkarības atgūšanas, savu vizīšu ietvaros Klīdzējs apmeklē savas dzimtās vietas Latgalē[7]. 1994. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Jānis Klīdzējs mirst 2000. gada 2. maijā, pēc trīs gadus ilgas cīņas ar ceļu satiksmes negadījuma atstātajām sekām uz veselību[5]. Jāņa Klīdzēja un Emīlijas pīšļi apbedīti Latvijā, Rēzeknes novada Kantinieku pagasta kapos 2008. gada 31. jūlijā[8].

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jaunieši (1942)
  • Gōjputnu dzīsme (1943)
  • Upe plyust (1945)
  • Mīlētāji un nīdēji (1946)
  • Cilvēki uz tilta (1948)
  • Grēks uz pusēm (1951)
  • Viņas un viņi (1954)
  • Dženitors (1955)
  • Cilvēka bērns (1956)
  • Sniegi (1963)
  • Dzīvīte, dzīvīte (1967)
  • Debešu puse (1968)
  • Tās balsis, tās balsis (1973)
  • Ievainotā dzīve (1976)
  • Dzīvīte, dzīvīte šūpojos tevī (1979)
  • Laidiet, laidiet, laidiet! (1984)
  • Satikšanās Rīgā (1989)
  • Seši kalni (1991)
  • Dāvātās dvēseles (1986)
  • Bārenis (1995)
  • Zilie kalni (1960)
  • Pajumte (1948)
  • Otrais mūsos (1957)
  • Prezidents un Latvijas paaudze (1975)
  • Neraudi, ja nepārnākšu (1990)
  • Eņģelīši nav miruši (1993)
  • Gribējās saullēkta (1995)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «Jāņa Klīdzēja Dzīves Gājums». Skatīts: 2011. gada 27. oktobris.
  2. 2,0 2,1 «JĀNIS KLĪDZĒJS». Skatīts: 2011. gada 27. oktobris.
  3. 3,0 3,1 3,2 «Rakstnieka dzīves hronoloģija». Skatīts: 2011. gada 27. oktobris.
  4. 4,0 4,1 «"Es esmu latvietis, kas nācis no Latgales!"». Skatīts: 2011. gada 27. oktobris.
  5. 5,0 5,1 5,2 «In Memoriam». Skatīts: 2011. gada 27. oktobris.
  6. «Trimdas gadi». Skatīts: 2011. gada 27. oktobris.
  7. 7,0 7,1 «"Es esmu latvietis, kas nācis no Latgales"». Skatīts: 2011. gada 27. oktobris.
  8. «Rakstnieku Jāni Klīdzēju kopā ar dzīvesbiedri pārapbedīs Latvijā». Skatīts: 2011. gada 27. oktobris.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]