Jānis Lapiņš

From Vikipēdija
Jump to navigation Jump to search
Jānis Lapiņš
Jānis Lapiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1885. gada 25. jūnijā
Veselavas pagasts, Vidzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1941. gada 11. novembrī (56 gadi)
Rīga, Latvijas ģenerālapgabals
Tautība latvietis
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks
Rakstīšanas laiks 1906—1939
Alma mater Maskavas Komercinstitūts, A. Šaņavska Maskavas Tautas universitāte

Jānis Eduards Lapiņš (1885—1941) bija latviešu publicists, rakstnieks un pedagogs. Viens no Latvijas karoga atjaunošanas rosinātājiem.

Dzīvesgājums[edit | edit source]

Dzimis 1885. gada 25. jūnijā Cēsu apriņķa Veselavas pagasta "Pintuļos" skolotāja ģimenē.[1] Mācījās Veselavas pagastskolā (1889), Raunas draudzes skolā (1902), K. Millera (Cēsīs) un E. Liepiņa (Valmierā) reālskolās. 1905. gadā viņš Pēterburgā ieguva mājskolotāja tiesības vēsturē un matemātikā. Strādāja par skolotāju Cēsīs, Rīgā un Valkā (1905-1910). Pēc 1905. gada revolūcijas sakāves 1906. gada februārī laikrakstā "Galvas Pilsētas Avīzes" publicēja rakstu "Tumša lapa pagātnē" par Vidzemes guberņas zemnieku nemieriem 19. gadsimta pirmajā pusē. No 1910. gada studēja tautsaimniecību Maskavas Komercinstitūtā, līdztekus arī literatūru A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātē (1914-1915), bija laikraksta "Kāvi" redaktors (1910-1912).

Pirmā pasaules kara sākumā "Jaunā Dienas Lapa" 1914. gadā iespieda viņa garstāstu "Šķīstīšanas ugunīs". 1915. gada rudenī Lapiņš atgriezās dzimtenē, bija skolotājs Valmieras tirdzniecības skolā, sieviešu ģimnāzijā un reālskolā, nodibināja pirmo Tautas universitāti Latvijā. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada aprīlī piedalījās Latviešu Nacionāldemokrātu partijas dibināšanā, bija tās Centrālās padomes loceklis, darbojās Vidzemes zemes padomē un Latviešu pagaidu nacionālajā padomē (1917-1918). Bija laikraksta "Līdums" redakcijas loceklis (1915-1917). Publicēja apceri "Latvija mijkrēslī" (1917), kas izraisīja polemiku sava laika presē.

Pēc Jelgavas atbrīvošanas Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā Lapiņu iecēla par Jelgavas I valsts vidusskolas direktoru, viņš papildinājās Vīnes un Leipcigas universitātēs (1922-1923). Bija laikraksta "Zemgalietis" izdošanas organizators un redaktors (1919-1921), "Jaunais Zemgalietis" redakcijas loceklis (1923-1930) un faktiskais redaktors (1930). Darbojās mākslinieku un rakstnieku biedrībā "Zaļā vārna", bijis tās literārās sekcijas vadītājs. Sastādīja un rediģēja monogrāfisku apceri Ausekļa Kopotiem rakstiem (1923). Vēlāk Lapiņš bija Tukuma valsts ģimnāzijas un komercskolas direktors (1932-1935) un Rīgas 1. pilsētas ģimnāzijas direktors (1935-1939). Sarakstīja grāmatas par Latvijas ģeogrāfiju, bija žurnāla "Sējējs" redaktors (1935-1939). Pēc Ulmaņa apvērsuma Lapiņš rakstīja apceres par K. Ulmani grāmatā "Tautas vadonis Kārlis Ulmanis" (1934, 1936), arī periodikā, atbalstot vadonības kultu. Sastādīja K. Ulmaņa rakstu izlases "Jaunatnei" (1936) un "Uzvaras ceļš" (1939).

Miris 1941. gada 11. novembrī Rīgā, apglabāts Meža kapos.[1]

Latvijas karoga atjaunošana[edit | edit source]

Latviešu strēlnieku bataljonu formēšanas laikā Jānis Lapiņš 1916. gada otrajā pusē lūdza Valmieras bēgļu bērnu patversmes skolotājai, vēlākajai sievai Mariannai Straumanei (1896-1985) izšūt Indriķa hronikā minēto latviešu sarkanbaltsarkano karogu. Uz tā pamatnes bija uzšūts saulītes simbols.

Vidzemes Zemes sapulces laikā 1917. gada martā šis karogs plīvoja virs Valmieras latviešu biedrības nama, vēlāk karogs glabājās Lapiņu ģimenē. Otrā pasaules kara laikā Marianna Lapiņa kopā ar meitu devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet pēc kara beigām atgriezās Latvijā. 1997. gadā Mariannas un Jāņa Lapiņu meita Lija Poga ilgi slēpto karogu dāvināja Cēsu muzejam.[2] [3]

Darbi[edit | edit source]

  • "Šķīstīšanas ugunīs" (garstāsts, 1914)
  • "Latvija mijkrēslī" (1917)
  • "Laikmetīgais un mūžīgais" (rakstu krājums, 1934)
  • "Jānis Poruks" (1935)
  • "Atdzimšana" (1935)
  • "Mūsu mājas" (1936)
  • "Jaunais nacionālisms" (rakstu krājuma redaktors, 1936)
  • "Sapņi un īstenība. Ceļā uz Latvijas valsti" (1938)
  • "Gauja nes un nes" (1938)

Apbalvojumi[edit | edit source]

Literatūra[edit | edit source]

  • Eliāss K. Jānis Lapiņš - jubilārs. Zaļā Vārna, 1931, 1;
  • Unams Ž. Jānis Lapiņš. Latvju Grāmata, 1931, 1;
  • Skalbe K. Jānis Lapiņš. Tēvija, 1941, 12. XI;
  • Egle K. Jāņa Lapiņa dzīve un darbs. Tēvija, 1941, 13. XI.
  • Olte, O. Jāni Lapiņu pieminot. Druva, 1991. gada 14. novembrī 2.lpp.
  • Alksnis, Roberts. Atmiņas par pedagogu, rakstnieku un publicistu Jāni Lapiņu. Druva, 1996. gada 6. jūlijā (pielikums "Novadnieks" ).
  • Kundziņš, Kārlis. Laiki un likteņi: Atmiņas un apceres. Rakstnieks un publicists ar "ģēnija dzirksti". Valmieras Vēstis, 1998. - Nr. 13 (jūlijs) 2.lpp.
  • Lipša, Ineta. Dīvainais režīma ideologs Lapiņš. Lauku Avīze Nr. 210 (2003. gada 28. oktobrī), 16. lpp.

Atsauces[edit | edit source]

  1. 1,0 1,1 Valmieras integrētā bibliotēka
  2. valmiera.lv
  3. Pumpuriņš T. Sarkanbaltsarkanās – Latvijas karoga krāsas. Cēsis, 2000.