Jānis Maizītis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jānis Maizītis
Jānis Maizītis 2013. gadā
Jānis Maizītis 2013. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1961. gada 18. jūlijā (56 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Cēsis, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Nodarbošanās jurists
Dzīvesbiedre Gundega Maizīte
Bērni Anna Maizīte

Jānis Maizītis (dzimis 1961. gada 18. jūlijā[1] Cēsīs) ir latviešu jurists, kas savas karjeras laikā ir strādājis kā prokurors. No 2000. līdz 2010. gadam bija Latvijas Republikas Ģenerālprokurors. Kopš 2013. gada marta — Satversmes aizsardzības biroja direktors.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1984. gadā J. Maizītis absolvēja Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti. Pēc tam strādājis par Latvijas PSR iekšlietu ministrijas Valmieras starprajonu izmeklēšanas nodaļas vecāko izmeklētāju. No 1991. gada strādāja Cēsu rajona prokuratūrā par izmeklētāju, bet no 1994. gada — par virsprokuroru.

Ģenerālprokurora amatā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2000. gada 11. maijā Saeima ar 79 balsīm par uz pieciem gadiem apstiprināja J. Maizīti Ģenerālprokurora amatā. Tajā viņu virzīja toreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns pēc tam, kad šo amatu gada sākumā pameta Jānis Skrastiņš.[1][2] Pirms Maizīša apstiprināšanas notika balsojums par kandidātu Ilgaru Zigfrīdu Šepteri, bet viņu Saeimas vairākums neatbalstīja.[3] Vienīgā frakcija, kas neatbalstīja Maizīti, bija "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā".[4]

2005. gada martā Saeima ar 74 balsīm par atkārtoti apstiprināja Jāni Maizīti ģenerālprokurora amatā uz turpmākajiem pieciem gadiem. Lai arī pilnvaru termiņš beidzās maijā, balsojums pēc A. Guļāna rosinājuma notika ātrāk. Bija bažas, vai pēc pašvaldību vēlēšanām ģenerālprokurors saņems atkārtotu politiķu atbalstu.[1] 2010. gadā Maizītis piekrita kandidēt ģenerālprokurora amatam uz trešo termiņu, tomēr 15. aprīlī notikušajā balsojumā neguva Saeimas vairākuma atbalstu, par spīti partiju izteiktajam atbalstam pirms tā (vienīgās frakcijas, kuras pasludināja brīvo balsojumu bija Zaļo un Zemnieku savienība un LPP/LC). Par Maizīša atkārtotu ievēlēšanu balsoja 45, pret bija 47 deputāti.[5]

J. Maizītim esot ģenerālprokurora amatā, prokuratūrai nācās izmeklēt vairākas lietas, kas ieguva plašu publicitāti, piemēram, 2003. gadā sāktā "Digitalizācijas lieta", kura ir saistīta ar 50,3 miljonu dolāru vērtu digitālās televīzijas ieviešanas projektu, 2005. gadā uzsāktā "Jūrmalgeita", kura ir saistīta ar kukuļa došanu Jūrmalas domes deputātam Ilmāram Ančānam, 2006. gadā uzsāktā "Lemberga stipendiātu" lieta, 2008. gadā uzsāktā Rīgas domes amatpersonu kukuļošanas lieta un citas. No tām vienīgi "Jūrmalgeita" tika iztiesāta laikā, kamēr J. Maizītis bija ģenerālprokurors.[1]

13. jūlijā J. Maizītis laikrakstam "Diena" atklāja, ka viņam iespēju piedalīties 10. Saeimas vēlēšanās piedāvājuši visi politiskie spēki, izņemot Zaļo un Zemnieku savienību.[6] 21. jūlijā jaunais Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers piedāvāja Maizītim ieņemt jebkuru vakanto vietu prokuratūrā, tostarp, savu iepriekšējo amatu Ģenerālprokuratūras Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļā, tomēr viņš no tā atteicās.[7]

Pēc Ģenerālprokurora amata[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No septembra J. Maizītis pasniedza lekcijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, paralēli studējot doktorantūrā.[6] 2011. gada jūlijā viņš kļuva par jaunievēlētā Valsts prezidenta Andra Bērziņa padomnieku Nacionālās drošības jautājumos.[8]

2013. gada martā 11. Saeima apstiprināja J. Maizīti Satversmes aizsardzības biroja direktora amatā, ko līdz tam ieņēma Jānis Kažociņš.

Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Maizītis ir dzimis 1961. gada 18. jūlijā Cēsīs. Viņš ir precējies ar Gundegu, 1989. gadā dzimusi meita Anna.[4] Bez dzimtās latviešu valodas Maizītis prot arī krievu, vācu un angļu valodas. Brīvajā laikā nodarbojas ar peldēšanu, slēpošanu un alus kausu kolekcionēšanu.[9] Dzīvo pie Cēsīm.[6] Apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Inese un Zālīte, Ilze Egle. «Maizīša bilancē arī trekni ķērieni». Diena, 2010. gada 24. martā. Skatīts: 2010. gada 24. oktobrī.
  2. «Prokuratūras vēsture». Latvijas Republikas Prokuratūra. Skatīts: 2010.10.24.
  3. «Izvirza jaunu ģenerālprokurora amata kandidātu». Delfi. 2000.04.13. Skatīts: 2010.10.24.
  4. 4,0 4,1 «Ģenerālprokurora amatā apstiprina Jāni Maizīti». Delfi. 2000.05.11. Skatīts: 2010.10.24.
  5. «Vīķi-Freibergu pārsteidz partiju nekaunība pirms balsojuma par Maizīti». Delfi. 2010.04.15. Skatīts: 2010.10.24.
  6. 6,0 6,1 6,2 Barbara Ālīte. «Maizīti politikā aicina visi, izņemot ZZS». Diena, 2010. gada 13. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 24. oktobrī.
  7. «Kalnmeiers piedāvā Maizītim virsprokurora amatu». Delfi. 2010.07.21. Skatīts: 2010.09.08.
  8. «Maizītis kļūs par jaunā Valsts prezidenta Bērziņa padomnieku». Delfi. 2011.07.07. Skatīts: 2011.07.07.
  9. «Maizīša politiskās ambīcijas — neskaidras». Apollo. 2007.05.09. Skatīts: 2010.10.24.
  10. «Maizītim piešķir Triju Zvaigžņu ordeni». Apollo. 2010.06.22. Skatīts: 2010.10.24.


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Jānis Skrastiņš
LR Ģenerālprokurors
2000. gada 11. maijs2010. gada 15. aprīlis
Pēctecis:
Ēriks Kalnmeiers
Priekštecis:
Jānis Kažociņš
SAB direktors
2013. gada 2. maijs — pašlaik
Pēctecis: