Jānis Piķelis

Vikipēdijas lapa
Jānis Piķelis
Jānis Piķelis
Personīgā informācija
Dzimis 1915. gada 1. martā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Dunikas pagasts, Grobiņas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris Nav zināms
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Untersturmführer (leitnants)
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I & II šķira)
Vācu krusts (zeltā)
Kājnieku trieciena nozīme
Ievainojuma nozīme
Drošsirdības zīme ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem (3 reizes)

Jānis Piķelis (1915-?) bija Latvijas Bruņoto spēku karavīrs, robežsargs, vēlāk Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā saņēmējs[1]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis zemnieku ģimenē Dunikas pagastā,[2] Piķelis dzīvojis Liepājā, tur arī iesaukts obligātajā militārajā dienestā 1937. gadā, dienējis 1. Kurzemes kājnieku divīzijas Kurzemes artilērijas pulkā, pēc tam pārgājis uz Štāba bataljonu.[2] Dienesta gaitas beidzis ar dižkareivja pakāpi, pēc tam iestājas robežsardzē, ir liecinieks PSRS agresijai pret Masļenku robežposteni 1940. gada 14. jūnijā, dažas dienas pirms Latvijas okupācijas. Pēc Padomju varas ieviešanas tiek atstādināts no darba robežsardzē un atgriežas Liepājā.[3]

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1942. gada sākumā brīvprātīgi piesakās 21. Liepājas policijas bataljonā un tiek nosūtīts uz Austrumu fronti pie Ļeņingradas, kur tiek smagi ievainots.[3] Pēc atgriešanās savā vienībā 1943. gada 13. janvārī par dalību Sarkanās armijas soda bataljona uzbrukuma atsišanā[4] tiek apbalvots ar Drošsirdības zīmi ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem,[5] vēlāk ar šo zīmi apbalvots arī otrreiz.[3]

1943. gada aprīlī 21. Liepājas bataljons tiek iekļauts 1. Latviešu brigādes sastāvā kā I bataljons un nonāk Volhovas frontē, šī vienība vēlāk pārtop 19. ieroču SS grenadieru 19. divīzijā. Par nakts triecienu 1943. gada augustā tiek apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu.[6] 1944. gada novembrī Piķelis tiek nozīmēts par komandieri no 40 brīvprātīgajiem bijušajiem Vidzemes pulka[7] aizsargiem jaunizveidotā 44. pulka 6. rotas riteņbraucēju un slēpotāju vadam.[8] 1944. gada 27. decembra naktī, Trešās Kurzemes lielkaujas laikā ar savu vadu no Bitšķēpu mājām izsit un tuvcīņā sakauj ienaidnieka bataljonu, Piķeļa vienība guvusi atzinību arī gūstekņu atbrīvošanā.[9] 1945. gada janvārī apbalvots ar I šķiras Dzelzs krustu,[10] savukārt 8. maijā ar Vācu krustu zeltā. Par tālāko likteni pēc kara ziņu nav.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 140. lpp
  2. 2,0 2,1 Kurzemes Vārds, Nr. 117, 1938. g. 28. maijs, 6. lpp
  3. 3,0 3,1 3,2 Kurzemes Vārds, Nr. 221, 1943. g. 22. sept, 4. lpp
  4. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 122. lpp
  5. Kurzemes Vārds, Nr. 9, 1943. g. 12. janv, 4. lpp
  6. Tēvija, Nr. 197, 1943. g. 24. aug, 3. lpp
  7. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 189. lpp
  8. Visvaldis Lācis - Latviešu leģions patiesības gaismā, Rīga: 2006, 152. lpp
  9. Richard Landwehr - Siegrunen No. 79, Bennignton: 2007, 98. lpp
  10. Ventas Balss, Nr. 10, 1945. gada 2. feb., 1. lpp.