Jānis Stradiņš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par ķīmiķi. Par rakstnieku skatīt rakstu Jānis Ivars Stradiņš.
Jānis Stradiņš
Jānis Stradiņš 2010. gadā
Jānis Stradiņš 2010. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1933. gada 10. decembrī (83 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība Latvietis
Vecāki Pauls Stradiņš
Dzīvesbiedre Laima Stradiņa
Bērni Pauls Stradiņš, Pēteris Stradiņš
Zinātniskā darbība
Zinātne Fizikālķīmija
Alma mater Latvijas Valsts Universitāte

Jānis Stradiņš (dzimis 1933. gada 10. decembrī Rīgā)[1] ir latviešu akadēmiķis, fizikālķīmiķis, zinātņu vēsturnieks.[1] Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents (1998—2004), Valsts pētījumu programmas "Letonika" vadītājs. Daudzu Latvijas un ārzemju profesionālo organizāciju goda biedrs.[2]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis ķirurga Paula Stradiņa ģimenē. Izglītību ieguva Rīgas 5. vidusskolā un Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātē,[1] ko absolvēja 1956. gadā.[2] Pēc studijām uzsācis darboties Latvijas Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtā, 1961. gadā izveidoja Fizikāli organiskās ķīmijas laboratoriju, ko vadīja līdz 2006. gadam.[2] No 1972. līdz 1976. gadam bija docētājs Latvijas Universitātē, 1974. gadā kļuva par profesoru.[2]

Atmodas kustības dalībnieks, 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.[3] Kopš 1990. gada darbojās kā pētnieks Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā, kopš 1992. gadā — arī Latvijas Medicīnas akadēmijas Medicīnas vēstures institūtā.[2]

Laikā no 1996. līdz 1998. gadam J. Stradiņš bija Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, no 1998. līdz 2004. gadam — prezidents.[4] 2004. gadā kļuva par Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētāju. Kopš 1987. gada ir Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents, kopš 1990. gada Stradiņš vada Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas asociāciju, kopš 2006. gada — valsts pētījumu programmu "Letonika". No 1990. līdz 2007. gadam bija Latvijas Zinātnes padomes valdes loceklis.

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1989. gadā saņēmis Latvijas Universitātes,[4] 1999. gadā — Latvijas Lauksaimniecības universitātes[4] un 2007. gadā — Rīgas Stradiņa universitātes goda doktora nosaukumu. Viņš ir saņēmis dažādus Latvijas apbalvojumus, tai skaitā 1983. gadā viņš saņēma Paula Stradiņa prēmiju, 1988. gadā — Paula Valdena prēmiju, 1990. gadā — Solomona Hillera medaļu. 1993. gadā saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu par "izciliem darbiem organiskajā ķīmijā un Latvijas zinātnes vēsturē",[5] 1994. gadā saņēma Teodora Grothusa prēmiju un Gustava Vanaga balvu.

1995. gadā apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[1], 2008. gadā - ar I šķiras Atzinības krustu. Tāpat ir saņēmis dažādus citu valstu apbalvojumus, tai skaitā 2001. gadā saņēmis Francijas Goda leģiona ordeni, 2004. gadā — Igaunijas Māras zemes krustu.[5]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Stradiņš ir autors vai līdzautors septiņām grāmatām un vairāk kā 330 zinātniskām publikācijām ķīmijas jomā, kā arī 20 grāmatām un vairāk kā 270 zinātniskām publikācijām zinātnes vēstures jomā.[6]

  • J. Stradiņš. H. Strods. Jelgavas Pētera akadēmija: Latvijas pirmās augstskolas likteņgaitas. Rīga: Zinātne, 1975. - 318 lappuses
  • J. Stradiņš. Lielā zinātnes pasaule un mēs. Rīga: Zinātne, 1980. - 285 lappuses
  • J. Stradiņš. Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni. Rīga: Zinātne, 1982. - 393 lappuses
  • R. Valters, J. Stradiņš. Organiskā ķīmija Latvijā. Rīga: Zinātne, 1985. - 92 lpp.
  • J. Stradiņš. Lomonosovs un Latvija. Rīga: Zinātne, 1987. - 173 lpp.
  • J. Stradiņš. Trešā atmoda: raksti un runas 1988.-1990. gadā Latvijā un par Latviju. Rīga: Zinātne, 1992. - 404 lpp.
  • J. Stradiņš, K.E. Arons, A. Vīksna. Tāds bija mūsu laiks ... Rīga: Sprīdītis, 1996. - 491 lappuses
  • J. Stradiņš. Latvijas Zinātņu akadēmijai 50 gadi. Rīga: Zinātne, 1998
  • J. Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2012. - 639 lpp.
  • Я. Страдынь. Становление и развитие Латвийского института органического синтеза за 50 лет (1957–2006). ХИМИЯ ГЕТЕРОЦИКЛИЧЕСКИХ СОЕДИНЕНИЙ, 2007, Vol. 171 (krieviski)
  • J.Stradins. 800 years of science in Riga, Latvia. Proc. Latv. Acad. Sci. (B), 2002, vol. 56, N 4/5, pp. 145-154. (angliski)
  • J.Stradins. Science and scientist in Latvia: A historical perspective. Proc. Latv. Acad. Sci. (B), 2003, vol. 57, N 1/2, pp. 42-55. (angliski)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Jānis Stradiņš. Biobibliogrāfija II. Rīga: Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, 2004.
  • I. Andersone, G. Štāle, Dz. Zaķe. Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Jānis Stradiņš: biobibliogrāfija. Rīga: Latvijas akadēmiskā bibliotēka, 1993. - 299 lappuses
  • Ян Павлович Страдынь. К 70-летию со дня рождения. ХИМИЯ ГЕТЕРОЦИКЛИЧЕСКИХ СОЕДИНЕНИЙ, 2003 - vol. 1763 (krieviski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 «"Latvijas ļaudis" ieraksts». Gramata21.lv. Skatīts: 2012. gada 28. martā.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 336. lpp. ISBN 978-9934-8068-0-3.
  3. No grāmatas "Ivars Ķezbers DURVĪS. Tā tas bija", citēts Izolējami 'X stundā' - slepens dokuments ar arestējamiem Atmodas laika latviešiem delfi.lv 2015. gada 5. maijā
  4. 4,0 4,1 4,2 «Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca». Letonika.lv. Skatīts: 2012. gada 28. martā.
  5. 5,0 5,1 «Jānis Stradiņš». LZA.lv. Skatīts: 2014. gada 17. janvārī.
  6. Latvian Scientists CV no LZA datubāzes

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]