Jānis Taurēns

Vikipēdijas lapa
Jānis Taurēns
Jānis Taurēns
Personīgā informācija
Dzimis 1969. gada 24. decembrī (54 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Zinātniskā darbība
Zinātne vēsture
Alma mater Latvijas Universitāte

Jānis Taurēns (dzimis 1969. gada 24. decembrī) ir latviešu vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors,[1] balvas "Gada vēsturnieks Latvijā 2016" saņēmējs.[2]

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Taurēns dzimis Rīgā 1969. gada 24. decembrī, 1988. gadā beidzis Saldus 1. vidusskolu.

No 1988. līdz 1993. gadam studējis LU Vēstures un filozofijas fakultātē, iegūstot vēstures pasniedzēja specialitāti. No 1993. līdz 1996. gadam studējis LU Vēstures nozares doktorantūrā. No 1994. gada darbojies LU Vēstures un filozofijas fakultātē kā pētnieks, vēlāk asistents, lektors un docents.

1999. gadā aizstāvējis doktora disertāciju par tematu "Baltijas virziens Latvijas Republikas ārpolitikā 1934.-1940. gadā", iegūstot vēstures zinātņu doktora (Dr. hist.) grādu.[3] 2009. gadā kļuva par fakultātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras asociēto profesoru.[4]

Zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

J. Taurēna zinātniskā darbība galvenokārt ir saistīta ar Baltijas jautājumu starptautiskajās attiecībās, Latvijas ārpolitiku periodā starp pasaules kariem, 20. gadsimta Latvijas vēstures historiogrāfiju un Latviju trešās atmodas periodā.

Darbojas Latvijas Zinātnes padomes ekspertu komisijā "Humanitārās un sociālās zinātnes",[3] Krievijas un Latvijas starpvalstu vēsturnieku komisijā,[5] LPSR Valsts Drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijā.[6][7]

No 2003. līdz 2008. gadam bijis triju Latvijas vēsturnieku komisijas organizētu starptautisku zinātnisku konferenču organizācijas komitejas sekretārs, 2014. gada konferencē uzstājies ar referātu "Vēsturnieki par valstiskuma un demokrātijas attīstības problēmām pēc Pirmā pasaules kara Baltijas valstīs".[8]

Pēc čekas ziņotāju kartotēkas publicēšanas 2018.g. decembrī vēsturnieks teica, ka diezgan daudz ir pētīts kolaboracionisms Latvijā Otrā pasaules kara kontekstā, bet akadēmiskā vide ar padomju periodu būtu sākusi strādāt tikai pēdējo gadu laikā. "Ja mēs gribam milzīgus panākumus tieši padomju posma izpētē, tad noderētu kāda speciāla grantu programma vai kaut kas līdzīgs," -- uzskata pētnieks, piebilstot, ka "šāda tematiska pētniecības virziena izdalīšana var nest līdzi pārmetumus par vēstures politizāciju. Vienlaikus var teikt, ka mēs vispār sasparojamies tad, kad notiek kaut kas nelāgs. Piemēram, Vēsturnieku komisija 1998. gadā radās pēc t.s. pensionāru piketa pie Rīgas domes un attiecību ar Krieviju pasliktināšanās. Tad politiķiem pēkšņi ievajadzējās vēsturniekus."[9]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas vēsture krustcelēs un jaunu pieeju meklējumos. Latvijas vēsturnieku I kongresa materiāli. Zinātniskie redaktori: Inesis Feldmanis, Jānis Taurēns. Zinātniskie recenzenti: Dr.habil.hist. Jānis Bērziņš, Dr.hist. Inese Runce. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2014. 448 lpp.
  2. Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Jānis Taurēns, Antonijs Zunda. Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā, 1. sējums. Rīga: Jumava, 2016, 574 lpp.
  3. Jānis Taurēns, Inesis Feldmanis. Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā. 3.sējums. Rīga: Jumava, 2015, 350 lpp.
  4. Jānis Taurēns, Inesis Feldmanis. 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācija : starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti: starptautiskas zinātniskas konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2011, 245 lpp.
  5. Jānis Taurēns. Latvijas vēstures pamatjautājumi un valsts konstitucionālie principi: mācību līdzeklis Latvijas pilsonības pretendentiem. 4. lab. un papild. izdevums. Rīga: Latvijas Republikas Naturalizācijas pārvalde, 2010, 287 lpp.

Jānis Taurēns ir publicējis arī daudzus rakstus zinātniskajā periodikā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]