Jēkabs Zvaigznīte

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jēkabs Zvaigznīte
Jēkabs Šterns
Jēkabs Zvaigznīte
Personīgā informācija
Dzimis 1833. gada 22. februārī
Jaunpiebalga, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1867. gada 21. jūnijā (34 gadi)
Rīga, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīves vieta Jaunpiebalga, Valka,
Virķēnu muiža
Tautība latvietis
Literārā darbība
Valoda latviešu
Žanri pasakas, stāsti
Slavenākie darbi "Pasaciņas priekš bērniem" (1859),
enciklopēdijā "Sēta, Daba, Pasaule" -
apcerējums par latviešu tautas dziesmām (1860)

Jēkabs Zvaigznīte, īstajā vārdā Jēkabs Šterns (1833—1867), bija latviešu skolotājs, folklorists, "Pēterburgas Avīžu" žurnālists, viens no jaunlatviešu kustības dalībniekiem. H. K. Andersena un brāļu Grimmu pasaku tulkotājs un viens no pirmajiem latviešu literatūrkritiķiem, izvirzīja latviešu eposa sairuma teoriju (1860).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabs Zvaigznīte (Šterns) dzimis 1833. gada 22. februārī Jaunpiebalgas muižas kroga nomnieka ģimenē. No 1850. gada līdz 1853. gadam viņš mācījās Jāņa Cimzes vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā, bet pēc tā beigšanas strādāja par mājskolotāju un palīgskolotāju. Viņa pirmie īsie stāstiņi iespiesti 1856. gadā laikrakstā „Mājas Viesis”. No 1857. gada J.Zvaigznīte strādāja par pasniedzēju Vidzemes skolotāju seminārā, kur sāka tulkot un sastādīt literāro pasaku krājumus, rakstīja humoristisko prozu, kā arī vairākus teorētiski publicistiskus apcerējumus par latviešu eposu, izvirzīdams tā saukto eposa sairuma teoriju.

1859. gadā viņš bija spiests skolotāja darbu seminārā atstāt un strādāt par mājskolotāju Virķēnu muižā. Līdztekus viņš bija Jura Alunāna "Sēta, Daba, Pasaule" (1860) izdevuma līdzstrādnieks un "Pēterburgas Avīžu" redakcijas loceklis (1862 - 1865).

Miris Rīgā 1867. gada 21. jūnijā, apglabāts Lielajos kapos, kapa vieta nav saglabājusies līdz mūsdienām.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1859. gadā - "Pasaciņas priekš bērniem" ar autora priekšvārdu.
  • 1860. gadā - apcerējums par latviešu tautas dziesmām "Sētas, Dabas, Pasaules" trešajai daļai, kurā izteikti šādi spriedumi: 1) katrai tautai, kā katram cilvēkam, savs dzīves gājums; 2) kā neviens cilvēks, tā arī neviena tauta gluži tā nevar sajust, iedomāties un apdziedāt to, ko cita tauta piedzīvojusi; 3) katra tauta tikai savus svarīgākos notikumus apdzied; 4) katras tautas dziesmas negadās netīši, bet tās izaug no tautas iekšējās būtības; 5) no katras tautas dziesmām var zināt, kā viņai gājis, un 6) no visa tā saprotams, ka tautas dziesmas ir liela, dārga manta un, ja tauta šo mantu nav glabājusi, tad tā vairs nav saucama par tautu. Zvaigznīte uzskatīja, ka latviešu tauta savas īstās dziesmas latvieši grūtajos gados pazaudējuši un tās dziesmas, ko latvieši tolaik dziedāja, varot būt tikai 200-300 gadus vecas.[1]
  • 1860. gadā - humoristiski tēlojumi "Par Malēniešiem".
  • 1861. gadā - otrā un trešā pasaku grāmata.
  • 1861.-1863. gadā - stāsti "Zemeņu Marijiņa" , "Bāra bērns".
  • 1870. gadā - pēc autora nāves izdots nepabeigts stāsts "Līvu Ādams"

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jēkaba Zvaigznītes Kopoti raksti. Alfrēda Gobas sakārtojums, ievads un bibliogrāfiskas piezīmes, Rīgā 1924. - Lautenbaha J. Z., "Balss" 1903., 3. un 4. nrā.
  • Jānis Misiņš. Jēkabs Zvaigznīte-Šterns. Rīga: Ramaves apgāds, 1940. - 71 lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]