Jūrmalas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Majoru pludmale 20. gadsimta sākumā.

Jūrmalas vēsture aptver laiku no viduslaikiem līdz Jūrmalas pilsētas izveidei 1959. gadā.

Senākās ziņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bīskapa Alberta (1165—1229) laikā mežiem klātā pussala, uz kuras šobrīd atrodas Jūrmalas pilsēta, atradās Zemgales teritorijā, bet Lielupes ieteka Daugavā ir viena no Indriķa hronikā minētās "Zemgales ostas" atrašanās vietām[1].

1219. gada vasarā Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes grasījās savu rezidenci no Sēlpils pils pārcelt uz Mežotni, taču zemgaļu uzbrukuma dēļ tas neizdevās, un Lielupes labajā krastā iepretī tagadējai Jūrmalai tika uzcelta Babītes pils (tagadējā Bražciema tuvumā), no kuras bīskaps pārvaldīja visu Lielupes lejteci.

Livonijas ordeņa, Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slokas apgabala rietumu daļas robeža pēc atdalīšanas no Kurzemes un Zemgales hercogistes (1783).

1255. gadā Lielupes lejteces kreiso krastu ieguva Livonijas ordenis, bet pēc Livonijas kara tas tika iekļauts Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā. Poļu-zviedru kara laikā Jūrmalas teritoriju ieņēma zviedru karaspēks, pie Slokas 1605.—1608. gadā tika uzcelti nocietinājumi. Savukārt 1622. gadā poļu-lietuviešu karaspēks ierīkojis kara nometni Babītes pilskalnā, kas tādēļ tiek dēvēts arī par Poļu kalnu.

Kurzemes saimnieciskā uzplaukuma periodā hercogs Jēkabs vēlējās izveidot ar Rīgu konkurējošu eksporta ostu Slokā, kur tika izveidotas stikla fabrikas un vara ceplis. Viņš pavēlēja izbūvēt kanālu, kas savienotu Slokas ostu pie Lielupes ar Baltijas jūru pa tagadējo Vecslocenes upīti un Slokas ezeru, tādējādi nodrošinot kuģu ceļu no Jelgavas līdz jūrai. Dažādu iemeslu dēļ tas netika paveikts.

Hercogs Pēteris Bīrons Krievijas ķeizarienes Katrīnas II politiskā spiediena ietekmē bija spiests piekrist virzīt visu hercogistes ārējo tirdzniecību caur Rīgu un 1783. gada 10. maijā apstiprināja Slokas novada (tagadējās Jūrmalas pilsētas teritorijas) atdalīšanu no Kurzemes un Zemgales hercogistes un pievienošanu Krievijas impērijai.

Vidzemes guberņas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slokas apgabals pēc atdalīšanas no Kurzemes un Zemgales hercogistes. Ar krustu apzīmēta Slokas mācītājmuiža tagadējā Krastciemā (1791).

Slokai 1785. gadā piešķīra miesta, bet 1878. gadā — pilsētas tiesības. Slokas attīstību veicināja 1896. gadā uzceltā papīrfabrika, kura darbojās līdz 1990. gadiem.

Pirmās peldu vietas sāka veidoties Dubultos. Tāpat kā Dubulti, kopš 19. gadsimta zvejnieku ciematiņi (tagad pilsētas daļas) Jūrmalas teritorijā kļuva par kūrortiem. Dažu kūrortu sākotnējie vāciskie nosaukumi ievērojami atšķīrās no mūsdienu, piemēram, Edinburga (Dzintari) vai Karlsbāde (Melluži). Saistībā ar Ķemeros atrastajām ārstniecisko dūņu un minerālūdens atradnēm 1838. gadā tur tika izveidots valsts kūrorts. Ķemeru sērūdeņu ķīmisko analīzi veica latviešu izcelsmes Rīgas aptiekārs, botāniķis un ķīmiķis Dāvids Hieronīms Grindelis.

Jūrmalas peldvietu veidošanās sākumā satiksme ar Rīgu tika uzturēta ar zirgiem. Regulāra prāmja līnija vasaras laikā no Rīgas uz Lielupi tika izveidota 1833. gadā, bet pasažieru tvaikoņa līnija Rīga-Dubulti tika atklāta 1843. gadā. Tas ļāva 1848. gadā atklāt arī citas Jūrmalas peldvietas - Majorus, Edinburgu, Mellužus un Asarus. Vēl vieglāk sasniedzamas tās kļuva, kad 1877. gadā tika atklāta Rīgas-Tukuma dzelzceļa līnija, bet 1905. gadā tika uzsākta arī satiksme pa Rīgas-Jūrmalas šoseju.[2]

Līdz Pirmajam pasaules karam katrā Jūrmalas daļā izveidojās gana atšķirīgas vasarnieku kopienas, tā klusajā Buļļuciemā mēdza dzīvot skatuves mākslinieki, Bulduros Rīgas vācbaltu patriciešu ģimenes, Dzintaros jaunbagātnieki, Majoros rosīgas dzīves piekritēji, Dubultos ebreji, Mellužos skolotāji, Asaros mācītāji un citi mierīgas atpūtas mīļotāji.[3]

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 18. maijā pēc uzvaras kaujā pret Padomju Latvijas armiju pie Kaugurciema Latviešu atsevišķās brigādes vienības atbrīvoja tagadējās Jūrmalas teritoriju. Savukārt Bermontiādes laikā Latgales divīzijas 9. Rēzeknes pulks 1919. gada 8. novembrī kaujās pret Rietumkrievijas armijas krievu vienībām ieņēma Bulduru tiltu un Jūrmalu līdz Dubultu šaurumam, kur tos kaujā atbalstīja bruņoti kuteri no Lielupes. 14. novembrī Rēzeknes pulks izdzina ienaidnieku no Mellužiem un Asariem, un pēc nelielas cīņas ieņēma Slokas pilsētu, 15. novembrī Ķemerus.

1920. gada 2. martā Latvijas valdība no esošajiem peldu miestiem izveidoja Rīgas Jūrmalas pilsētu. 1946. gada sākumā Latvijas PSR valdība Rīgas Jūrmalu iekļāva Rīgas sastāvā kā atsevišķu rajonu, kuram 1949. gadā pievienoja Priedaini. Visbeidzot 1959. gada 11. novembrī Latvijas PSR AP Prezidijs pieņēma lēmumu par Jūrmalas pilsētas izveidošanu, apvienojot Rīgas pilsētas Rīgas Jūrmalas rajonu, Sloku un Ķemerus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Par to, vai šeit tiešām atradusies osta, turpinās diskusijas. Pastāv viedoklis, ka Zemgales osta bijusi Daugavā, pie Daugmales pilskalna. Citi uzskata, ka šī osta bijusi Mežotnē, vai Jelgavā. Taču Indriķa hronikā, atrodama frāze: "...Tomēr šie (tirgotāji), neievērodami pāvesta norādījumu un noniecinādami tirgotāju kopīgo lēmumu, ar savu kuģi aizbrauca lejup pa Daugavu [1] Archived 2007. gada 8. septembrī, Wayback Machine vietnē.. Virziens "lejup pa Daugavu" varētu būt korekts, ja runa ir par Ikšķili, nevis Rīgu.
  2. Apinis K. Latvijas pilsētu vēsture. Rīgā, 1931. g., 50.lpp
  3. P. Belte. Rīgas Jūrmalas, Slokas nun Ķemeru pilsētas ar apkārtni. Vēsturisks apskats ar 204 ilustrācijām. 1935. 124 lpp.