Jakobs Hurts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jakobs Hurts
Jakob Hurt
Jakobs Hurts
Personīgā informācija
Dzimis 1839. gada 22. jūlijā
Himmastes ciems, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miris 1906. gada 31. decembrī (67 gadi)
Sanktpēterburga, Krievijas Impērija
Nodarbošanās folklorists, teologs, valodnieks

Jakobs Hurts (igauņu: Jakob Hurt; dzimis 1839. gada 22. jūlijā Himmastes ciemā Vidzemes guberņā, Krievijas Impērijā, miris 1906. gada 31. decembrī Sanktpēterburgā, Krievijas Impērijā) bija igauņu folklorists, teologs, valodnieks un sabiedrisks darbinieks.

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jakobs Hurts 1866. gadā

Jakobs Hurts dzimis Himmastes ciemā zemnieku ģimenē. Viņa tēvs — nabadzīgs, bet izglītots un dievbijīgs — strādāja par lauku skolotāju. Neskatoties uz nabadzību, Jakobs veiksmīgi beidza ciema un pagasta skolas, kā arī Tartu ģimnāziju. 1859. gadā viņš iestājās Tartu Universitātē, saskaroties ar zināmām grūtībām: spējīgais jauneklis tika pieņemts apmācībai, taču tika atzīts par "personu bez īpašumiem": skolotāji no Tartu ģimnāzijas, kurā Hurts bija mācījies, savāca 100 rubļus. Ņemot vērā nākotnes dzīves perspektīvu, kā arī tēva uzstājību, Jakobs iestājās universitātes teoloģijas fakultātē, lai gan jauno cilvēku vairāk saistīja tādas zinātnes kā filoloģija un folkloristika.[1]

Vēl būdams students, Hurts sāka piedalīties Igaunijas akadēmiskās sabiedrības darbā. Ievērojamais vācbaltiešu valodnieks, somugru valodu speciālists, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas loceklis Ferdinands Vīdemans (Ferdinand Wiedemann) pieņēma Jakobu par savu asistentu pētījumos par dienvidigauņu dialektiem. 1864. gadā Hurts publicēja nelielu brošūru, lai atbalstītu igauņu valodas jauno ortogrāfiju. Nākamajā gadā viņš absolvēja Tartu universitāti kā teoloģijas kandidāts. Hurta kandidāta disertācija bija veltīta Heinriha Štāla — mācītāja un rakstnieka, pirmā igauņu valodas mācību grāmatas autora — darbības pētījumiem.

Pēc universitātes beigšanas Jakobs Hurts strādāja kā akadēmiķa Aleksandra Midendorfa bērnu mājskolotājs, vienlaicīgi stažējoties Otepē baznīcā. Tomēr Rīgas konsistorija neapstiprināja viņa kandidatūru mācītāja amatam, un Hurts, universitātē nokārtojis skolotāja eksāmenu, 1868. gadā devās uz Sāremā salu, vēlāk atgriežoties Jurjevā (Tartu), kur kļuva par ģimnāzijas skolotāju.[1]

Тartu periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tartu periods Jakoba Hurta dzīvē bija ļoti ražīgs. 1869. gadā viņš — Igaunijas 1. Dziesmu svētku organizēšanas komitejas loceklis — tika ievēlēts par Igaunijas Rakstnieku biedrības prezidentu, kā arī par Aleksandra ģimnāzijas dibināšanas komitejas priekšsēdētāju. Šī ģimnāzija, nosaukta Aleksandra II Romanova vārdā, tika izveidota pēc igauņu zemnieku iniciatīvas.

Divus gadus Hurts pildīja Tartu Igaunijas zemnieku biedrības prezidenta pienākumus. 1872. gadā viņš kļuva par mācītāju Otepē ciemā. Jaunā mācītāja ietekme uz draudzi bija lieliska: ar viņa palīdzību tika uzbūvētas trīs skolas, izveidoti trīs orķestri, pārveidota mācību kārtība skolās.[1]

70. gadu sākumā Jakobs Hurts nopietni aizrāvās ar folkloristiku. Viņš piesaistīja 114 cilvēkus Igaunijas folkloras kolekcijas izveidei, 58 pagastos tika savākti aptuveni 13 000 tekstu. Savāktais materiāls tika apkopots tekstu korpusā "Monumenta Estoniae Antiquae", pamatojoties uz to, tika publicēti tautas dziesmu "Vus kannel" krājumi. Pirmie divi no šiem krājumiem, kā arī trīssējumu izdevums "Setukeste laulud" tika publicēti Hurta redakcijā vēl viņa dzīves laikā.

Pēterburgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jakobs Hurts mācītāja tērpā, Sanktpēterburga, 20. gadsimta sākums

Ap 1880. gadu Hurta attiecības ar vācu un pārvācotajiem mācītājiem pasliktinājās, piespiežot viņu atstāt Otepē draudzi un kopā ar ģimeni pārcelties uz Sanktpēterburgu, kļūstot par Sanktpēterburgas Svētā Jāņa draudzes mācītāju. Tajā laikā Krievijas galvaspilsētā dzīvoja ne mazāk kā 20 tūkstoši igauņu, un tas deva Hurtam lielas iespējas nodarboties ar folkloristiku. 1886. gadā viņš Helsingforsā aizstāvēja doktora disertāciju lvalodniecībā, iegūstot doktora grādu.

1888. gadā mācītājs vadīja paša organizēto masu kustību, lai savāktu igauņu tautas dziesmas, leģendas, ticējumus un nostāstus. Viņa aicinājumu atbalstīja 1400 brīvprātīgie. Šie brīvprātīgie palīgi apmeklēja igauņu mājas un ieguva folkloras materiālu aptuveni 124 000 lappušu apmērā. Pēc tam Hurts un viņa palīgi šo materiālu sistematizēja un apvienoja atsevišķos sējumos. Tā rezultātā Igaunijā tika izveidots viens no bagātākajiem nacionālās folkloras fondiem: 162 sējumi, sastāvoši no 114 700 lappusēm. Tika pierakstītas un saglabātas pēcnācējiem un zinātnei 47 556 tautas dziesmas.[1]

Finansiālu grūtību dēļ dienas gaismu ieraudzīja tikai divi no sešiem tautas dziesmu krājumiem: tās tika publicētas 1875. un 1876. gadā, apvienotas ar nosaukumu "Vana kannel". Daudz vēlāk, 1938. un 1941. gadā, jau ilgu laiku pēc Hurta nāves tika publicēti vēl divi krājumi.

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jakoba Hurta portrets uz Igaunijas 10 kronu banknotes

Ilgstošais nepārtrauktais darbs kopā ar pastāvīgu spriedzi atstāja ietekmi uz Jakoba Hurta veselību, un 1907. gada 13. janvārī viņš nomira 67 gadu vecumā. Atvadīties no Tartu izcilā valodnieka un teologa ieradās milzum daudz cilvēku. Apbedīts Tartu Rādi kapsētā.

Jakoba Hurta ieguldījums igauņu zinātnē un kultūrā mūsdienu Igaunijā ir augstu novērtēts: gandrīz divdesmit gadus, līdz Igaunija pārgāja uz eiro, 10 kronu banknotes priekšpusi rotāja viņa portrets. Valstī atrodas arī vairāki pieminekļi Hurtam. Vispazīstamākie no tiem ir pieminekļi Tartu[2] un Otepē[3], kur mācītājs bija dzīvojis un strādājis.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 «Якоб Хурт — кто Вы, пастор Хурт?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 2. martā. Skatīts: 2018. gada 27. oktobrī.
  2. «Город Тарту. Памятник Якобу Хурту». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 9. jūnijā. Skatīts: 2018. gada 27. oktobrī.
  3. Лютеранская церковь в Отепя; памятник Якобу Хурту

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]